Ekonomiskā un socioloģiskā nodokļu aplikšanas teorija.

Hans-Hermans Hoppe

Ekonomiskā un socioloģiskā nodokļu aplikšanas teorija.

Kā pateikts raksta virsrakstā, to rakstot man bija divi mērķi. Pirmkārt, es gribēju izskaidrot nodokļu ieviešanas ekonomiskās sekas. Šī raksta pirmā daļa ir prakseoloģiskā[1] nodokļu analīze, un nevajag gaidīt, ka es tajā pateikšu ko pilnīgi jaunu, ko jau nebūtu pateikuši citi ekonomisti.

Oriģinālāka ir otrā raksta daļa, kurā es cenšos atbildēt uz jautājumiem: ”Kāpēc eksistē nodokļi? Un kāpēc to kļūst arvien vairāk un vairāk?” Bet atbildes uz šiem jautājumiem vairs nav ekonomiskās teorijas, bet socioloģijas vai vēstures uzdevums, kurām ir jāņem vērā prakseoloģijas likumi un to noteiktie ierobežojumi, jo tieši šajā intelektuālās izpētes sfērā pastāv liels prātojumu lauks.

1.Ekonomiskā nodokļu aplikšanas teorija.

Grūti pateikt ko jaunu par nodokļu aplikšanas ekonomiskajām sekām, taču tas nebūt nenozīmē, ka tas, ko par to var pateikt, nebūs daudziem jaunums. Patiesībā, ja paskatās dažās populārās mūsdienu mācību grāmatas, var secināt, ka tas, ko es pateikšu, būs jaunums lielākajai daļai mūsdienu ekonomistu un ekonomikas studentu. Tajā līmenī, kādā šie teksti vispār skar nodokļu ietekmi uz ekonomiku – t.i. iziet ārpus dažādu nodokļu shēmu un to vēsturiskas attīstības aprakstu rāmjiem[2], – tajos gandrīz pilnīgi nav nodokļu aplikšanas ekonomiskās seku analīzes. Bet tie nedaudzie teksti, kas tieši satur noteiktu nodokļu formu ietekmi – nodaļās, kas veltītas nodokļu sloga pārnešanai, – ir kļūdaini.

Taču šāda situācija nav nekas cits, kā intelektuālās degradācijas rezultāts. Gandrīz viss, kas jāsaprot par nodokļu ekonomiskajām sekām, tika korekti un pārliecinoši noformulēts jau vismaz 150 gadus sen tādas ekonomiskās domas vēsturē ievērojamas personības kā Žana-Batista Seja darbā ‘’Politiskās ekonomijas traktāts’’. Pretēji mūsdienu mācību grāmatu autoriem, kuri nodokļiem veltītos tekstus savu grāmatu saturā ievieto pilnīgi patvaļīgi, Sejs korekti ievieto šo fenomenu nodaļā ‘’Par bagātības patēriņu’’. Viņš nekļūdīgi identificē un apskata nodokļus kā uzbrukumu un sodu par īpašuma radīšanas un uzkrāšanas darbību. Tādēļ nodokļi neizbēgami novedīs pie bagātības veidošanās palēnināšanas un attiecīgi pie dzīves līmeņa pazemināšanās.

‘’Augstākā mērā aplam,’’ raksta Sejs, ‘’izlikties, ka nodokļi, būdami nacionālās produkcijas daļas piesavināšanās, palielina nacionālo bagātību un padara nāciju bagātāku ar bagātības daļas patērēšanu.’’[3] ‘’Nodokļi ir nacionālās produkcijas daļas pāreja no privātpersonu rokām valdībai, lai apmaksātu sabiedriskos izdevumus vai sabiedrisko patēriņu. Lai kā arī tos nesauktu, katrs nodoklis, muita, akcīze, kontribūcija, subsīdija, dāvana vai ziedojums ir slogs, kuru uzliek valdība kā atsevišķiem cilvēkiem, tā apvienotiem korporācijās, lai segtu tos patēriņa veidus, kurus valdība uzskata par vajadzīgiem. Īsāk sakot, mesli šī vārda tiešā nozīmē.’’[4]

Tā kā šīs fundamentālās idejas acīmredzot tika aizmirstas vai mūsdienās vairs neliekas tik acīmredzamas, es, pirmkārt, nodemonstrēšu jums prakseoloģiski pamatotu pierādījumu un skaidrojumu Seja galvenajam argumentam, parādot viņa pamatojumu un tādējādi atspēkojot dažus populārus ‘’pretargumentus’’, kurus parasti izvirza cenšoties pierādīt to, ka nodokļi obligāti neesot šķērslis bagātības radīšanā un uzkrāšanā. Veicot kopēju skaidrojumu, nodemonstrēšu fundamentālās loģiskas kļūdas nodokļu analīzē standarta mācību grāmatās.

To, ka nodokļus, vispirms un galvenokārt, vajag traktēt kā līdzekli iznīcinošai iedarbībai īpašuma uzkrāšanā un līdz ar to bagātības radīšanā, ir secināms no vienkāršas loģiskas nodokļu analīzes.

Nodokļi ir piespiedu, ārpus līgumattiecību noteiktu vērtīgu fizisku aktīvu (mūsdienās tā parasti ir nauda, bet ne tikai) nodošana no tām personām un personu grupām, kurām tie piederēja un kuras varēja tos izmantot ienākuma gūšanai nākotnē, to cilvēku rokās, kuri tagad kļūst par šo aktīvu īpašniekiem un var gūt no tiem ienākumus. Kā šie aktīvi varēja nonākt sākotnējo īpašnieku rokās? Ja izslēdz to, ka tas bija iepriekšēja nodokļu aplikšanas akta rezultāts, un, ņem vērā, ka nodokļu aplikšanai tika pakļauti tikai tie aktīvi, kuri vēl netika izmantoti un to vērtība netika izsmelta ar patērēšanas aktiem (nodokļu savācējs taču ņem nevis atkritumus, bet joprojām vērtīgas lietas!), tad eksistē trīs un tikai trīs iespējas:

-šie aktīvi nonāca indivīda īpašumā atrodot un apgūstot neskartus dabas objektus, kurus viņš vērtēja kā retus[5], pirms kāds cits atrada un apguva šos objektus;

-tie tika saražoti ar indivīda darbu no agrāk viņa īpašumā esošiem materiāliem labumiem;

-tie tika iegūti brīvprātīgas maiņas, līgumattiecību ceļā no kāda, kas agrāk tos apguva vai saražoja.

Tikai ar šādām darbībām var iegūt un uzkrāt vērtīgus un attiecīgi ar nodokļiem apliekamus aktīvus. Sākotnējās ieguves akti pārveido ienākumus nesošu aktīvā to, ko agrāk neviens neuzskatīja par iespējamu ienākumu avotu. Ražošanas akti jau pēc savas būtības tiek veikti ar mērķi transformēt mazāk vērtīgo aktīvu vairāk vērtīgā. Beidzot, katrs brīvprātīgas maiņas akts nozīmē specifisko aktīvu pāriešanu no to personu rokām, kuras tos vērtē mazāk, to personu īpašumā, kuras tos vērtē vairāk.

No tā izriet, ka jebkura nodokļu forma nozīmē ienākumu samazināšanos, kurus cilvēks var sagaidīt no sākotnējās apgūšanas, ražošanas vai maiņas. Un tā kā šīs darbības prasa retu resursu (vismaz laika un cilvēka ķermeņa pūļu) izmantošanu, kuri varētu tikt izmantoti citos veidos patēriņam vai/un atpūtai, alternatīvās izmaksas[6] apgūšanai, ražošanai un līgumattiecībām aug. To galējais derīgums sarūk, kamēr galējais derīgums patēriņam un atpūtai aug. Attiecīgi nodokļi veicina pāriešanu no pirmajiem trim darbības veidiem uz diviem pēdējiem.[7]

Tātad nodokļi samazina pašreizējos ieņēmumus un iespējamo pašreizējo patēriņa līmeni ražotājiem (šī vārda plašākā nozīmē, t.i. ieskaitot tos, kuri veic sākotnējo apguvi un brīvprātīgu maiņu) ar piespiedu vērtīgu, bet vēl nepatērētu, aktīvu pārvietošana to cilvēku rokās, kuri nekādi nav saistīti ar to ražošanu, secinājums, kas ir pietiekami acīmredzams. Bez tam nodokļi samazina stimulus ražot vērtīgus aktīvus un tādējādi samazina arī nākotnes ieņēmumus līdz ar to arī nākotnes patēriņu. Nodokļi nevis vienkārši samazina patēriņu bez nekādas ietekmes uz ražotāju pūliņiem, tieši otrādi tie vienmēr graujoši ietekmē ražošanu, kas ir vienīgais līdzeklis ieņēmumu un patēriņa izdevumu nodrošināšanai un to iespējamajam pieaugumam nākotnē. Samazinot tagadējo pūliņu vērtību, kuri vērsti uz nākotnes vērtību palielināšanu, nodokļi palielina laika preferenču efektīvo līmeni, t.i. bāzes procentu likmi, kā rezultātā noved pie ražošanas perioda samazināšanās[8] un tādējādi nepārprotami bīda sabiedrību degradācijas virzienā, pie primitīvas eksistences ‘’no rokas mutē’’. Ieviesiet gana augstus nodokļus, un jūs novedīsiet cilvēkus barbariskā dzīvnieku stāvoklī.

Lai cik acīmredzams neliktos šis secinājums, eksistē gana daudzi iebildumi tam. Lūk, viens no tiem, kuru bieži var dzirdēt no ekonomistiem, kuri kļūdaini uzskata ekonomiku par empīrisku zinātni, izstrādājošai tikai hipotēzes, kurām, lai kļūtu par teoriju, obligāti nepieciešama pārbaude un apstiprinājumi ar pieredzi (analoģiski dabaszinātņu metodēm):’’Empīriski vairākkārtīgi tika novērots, ka nodokļu līmeņa paaugstināšanos pavadīja INP[9] vai citu ražošanas rādītāju kāpums, nevis kritums. Attiecīgi, lai arī cik loģisks nebūtu iepriekšējai secinājums, tas vienalga jāuzskata par empīriski nepamatotu’’. Daži empīriķi iet vēl tālāk un izdara vēl spēcīgāku secinājumu, ka nodokļi veicina dzīves līmeņa celšanos. Kā pamatojums tam tiek minēts fakts, ka dažās zemēs, kur agrāk bija zemi nodokļi un zems dzīves līmenis, tagad ir augsts dzīves līmenis un augsti nodokļi. Abi šie iebildumi ir vienkāršs sajukums. Pieredze pati par sevi nevar apgāzt loģiku, un novērojumu interpretācija pretrunā ar loģikas likumiem ir nevis loģisko seku atspēkošana, bet gan simptoms ‘’putrai galvā’’. (Kā vērtēt paziņojumu, ka kāds ir redzējis putnu, kas vienlaikus bija gan sarkanā, gan nesarkanā krāsā? Kā atspēkojumu loģikas pretrunu likumam vai kā idiota izteikumu?) Kas attiecas uz spēcīgo tēzi, tad tā lieliski ilustrē vispārējo pievilcību izplatītai loģikas kļūdai post hoc ergo propter hoc[10]. No tā, ka vienlaikus esoši augsti nodokļi un augsts dzīves līmenis tika novērots vēlāk nekā zemi nodokļi un mazāka bagātība, tiek izdarīts secinājums, ka nodokļu pieaugums palielina bagātību. Tāds argumentācijas veids ir tikpat pārliecinošs, kā ,piemēram, apgalvojums, kuru taisnīgi izsmēja Sejs: redzot, ka bagāti cilvēki patērē vairāk nekā nabagi, var izdarīt secinājumu, ka augsts patēriņa līmenis ir bagātības cēlonis.[11] Tieši tāpat kā no paša jēdziena ‘’patēriņš’’ jāsecina, ka tas ir kļūdaini, ka tieši otrādi, bagāti cilvēki par tādiem ir kļuvuši ne jau pateicoties lielam patēriņa līmenim, bet pretēji tam, jo viņi agrāk atturējās no lielāka patēriņa un veica darbības vērtību radīšanai, tieši tādā pašā nozīmē jēdziens ‘’nodokļi’’ nozīmē, ka cilvēce var kļūt bagāta ne jau pateicoties augstiem nodokļiem, bet gan par spīti tiem.

Kas attiecas uz vājāko apgalvojumu, ka pieredze vismaz nepierāda vienmēr esošu negatīvu saikni starp nodokļiem un ražošanas apjomiem, tad arī šī tēze šauj garām mērķim. Prakseoloģiskais secinājums, kuru es nodemonstrēju iepriekš, neizslēdz iespēju tam, ko ekonomisti-empīriķi kļūdaini interpretē kā atspēkojumu. Iepriekš tika izdarīts secinājums, ka nodokļi novedīs pie salīdzinošas vērtīgu aktīvu ražošanas samazināšanās, t.i. samazināšanos salīdzinot ar to ražošanas līmeni, kurš varētu tikt sasniegts nepastāvot nekādiem nodokļiem vai esot zemākam nodokļu līmenim. Nekas netika apgalvots par absolūto vērtīgo aktīvu ražošanas līmeni. Patiesībā absolūtā INP lieluma pieaugums ir ne tikai savienojams ar iepriekšējo prakseoloģisko analīzi, bet var tikt uzskatīts kā pilnīgi normāls fenomens, tajā līmenī , kādā ir iespējams un reāli notiek darba ražīguma pieaugums. Ja, pateicoties, piemēram, tehnoloģiju pilnveidošanai, kļūst iespējama lielāka produkcijas daudzuma izlaide izmantojot to pašu resursu daudzumu (izmaksu terminos) vai iepriekšējā produkcijas daudzuma izlaide, izmantojot mazāku resursu daudzumu, tad nav nekā negaidīta vienlaicīgā nodokļu sloga pieauguma un vērtīgu aktīvu ražošanas palielināšanā. Taču saprotams, ka tas ne mazākajā mērā nesamazina pamatoju agrāk izdarītajam secinājumam par relatīvu nabadzības pieaugumu nodokļu dēļ. Pastāvot esošajam tehnoloģisko zināšanu līmenim (lai kā arī tas nemainītos laika gaitā) un ņemot vērā, ka nodokļi ir nekas cits kā sods par ražošanas pūliņiem, ražošanas apjoms neizbēgami būs zemāks tam, kuru varētu sasniegt pie tā paša zināšanu līmeņa, nepastāvot nekādiem nodokļiem vai esot zemākiem nodokļiem. Un arī šeit statistikas dati šauj garām mērķim: tie nevar ne apstiprināt, ne atspēkot šo tēzi.

Vēl viens iebildums, šoreiz tīri teorētiska rakstura, kurš ir samērā populārs, ir tāds, ka nodokļu ieviešana vai paaugstināšana noved pie ienākumu samazināšanās, kuru iegūst no ar nodokļiem apliktiem aktīviem; šī samazināšanās paaugstina galējo derīgumu šiem aktīviem salīdzinot ar tiem labumiem, kuri varētu tikt iegūti no citām darbības formām; tādēļ nodokļi palielina nevis samazina stimulus ražošanai. Attiecīgi pierastai naudas aktīvu aplikšanai ar nodokļiem tas nozīmē, ka nodokļi samazina ienākumus naudā, tādējādi paaugstina galējo derīgumu, kas savukārt palielina stimulu saņemt lielākus ienākumus naudā[12]. Pats par sevi šis arguments ir pareizs. Taču būtu ļoti nesaprātīgi uzskatīt, ka tas kaut kādā veidā atspēko manus iepriekš izvirzītos argumentus par relatīvu nabadzības pieaugumu. Atbildot uz šo argumentu vispirms jāatzīmē sekojošais: pat ja pieņem, ka pieaugošais nodokļu slogs nenoved pie salīdzinoša ražošanas sarukuma, tā kā izsauc proporcionālu ‘’darbaholisma’’ pieaugumu (dotais arguments acīmredzot pieņem tieši to, un kā mēs redzēsim kļūdaini), tik un tā ražojošo indivīdu ienākumi krīt. Pat ja viņi turpina ražot produkciju iepriekšējā apjomā, tad tas iespējams tikai tāpēc, ka viņi tagad vairāk tērē darba resursus. Bet tā kā jebkuri papildus darba izdevumi nozīmē atpūtas vai patēriņa samazināšanos (tā atpūta vai tas patēriņš, kuru viņi varētu baudīt pie tā paša ražošanas apjoma), viņu kopējai dzīves līmenis neizbēgami būs zemāks[13]. Ja atzīt to, tad arī kļūst skaidrs, kāpēc ir pilnīgi nepareizs apgalvojums, ka nodokļi dažos gadījumos varētu samazināt tikai patēriņu, nekādi neietekmējot vērtīgu aktīvu ražošanas apjomus. Nepieciešams ņemt vērā divus fundamentālus faktus – (1) nodokļi samazina indivīda ienākumus (ieskaitot ieguvumu no atpūtas un patēriņa) un (2) universālais laika preferenču esamības fakts, kas izpaužas tajā, ka darbīgs indivīds vienmēr dod priekšroku esošiem labumiem tagad nevis tiem pašiem labumiem nākotnē (citiem vārdiem sakot, cilvēki nevar dzīvot bez pastāvīga patēriņa, un, lai veidotu garāku ražošanas procesu – izmantotu ražošanas metodes, kuras ietver sevī starpposmus, viņiem nepieciešams patērējamo labumu krājums, kuru var lietot visu ražošanai nepieciešamo gaidīšanas periodu). Tādēļ ar loģisku nepieciešamību seko, ka nodokļu rezultātā efektīvais indivīda laika preferenču līmenis pieaug (citiem vārdiem sakot, jāpieaug gaidīšanas slogam). Līdz ar to ražotāji sāks samazināt ražošanas (pilnā ražošanas cikla) ilgumu salīdzinot ar to, kuru viņi izvēlētos, nepastāvot nodokļiem. Tāpēc nākotnē vērtīgo aktīvu izlaide būs mazāka, nekā varētu būt. Pastāvot zemiem nodokļiem vai tiem nepastāvot vispār, indivīda ienākumi būs augstāki, tādēļ pie dotā laika preferenču[14] līmeņa un citiem nosacījumiem esot nemainīgiem viņš varētu investēt resursus garākā ražošanas procesā, un, tāpēc ražošanas apjoms nākotnē būtu salīdzinoši lielāks.[15]

Kļūda tēzē, ka nodokļi var būt neitrāli attiecībā pret ražošanu, ir tāda, ka netiek ņemtas vērā laika preferences. Manis apskatītais arguments pilnīgi pareizi parāda dubulto signālu, ko raida nodokļu paaugstināšana: no vienas puses aizvietojuma efekts, kas darbojas kā darba aizstāšana ar patēriņu un atpūtu, bet no otras puses ienākuma efekts, kas darbojas kā galējā derīguma pieaugums ar nodokļiem apliekamajiem aktīviem. Taču būtu nepareizi interpretēt to vienkārši kā sajauktu pretrunīgu signālu paketi (viens, lai vairāk strādātu, otrs, lai mazāk) – un izdarīt secinājumus, ka nevar neko kategoriski apgalvot attiecībā uz nodokļu ietekmi uz ražošanu un ka jautājums par to, vai nodokļi novedīs pie ražošanas apjomu samazināšanās vai palielināšanās, jāapskata empīriski.[16] Patiesībā signāls, ko raida nodokļi, nav nemaz tik pretrunīgs, ja ņem vērā, ka tas ir vērsts uz cilvēkiem, kuru savā darbībā izjūt laika preferenču ietekmi. Cilvēkiem eksistē ne tikai alternatīva ‘’strādāt vai nestrādāt’’, bet arī alternatīva ‘’tērēt darbam vairāk vai mazāk laika’’. Tas ir, viņiem ir jāizdara izvēle starp (1) labumu iegūšanu ātrā un tiešā ceļā ar neilgu gaidīšanas laiku, bet izmantojot mazāk efektīvas ražošanas metodes (pazīstamais piemērs par zvejnieku, kurš izvēlas ķert zivis kailām rokām, lai tās iegūtu ātrāk, tā vietā, lai īstenotu netiešākus ražošanas veidus), vai (2) šo labumu iegūšanu ar ražīgākām metodēm, bet izmantojot ilgāku gaidīšanas laiku, kad viņi varēs baudīt savas darbības augļus (zvejnieks, kurš vairāk vērtē lielāku atdevi nākotnē, izlemj pagaidīt ilgāku laiku, lai vispirms savītu tīklu). Bet šīs izvēles ietvaros signāls, ko raida nodokļu aplikšana, ir pilnīgi skaidrs un nepārprotams, un šajā gadījumā nav nekādu šaubu, ka aizvietojuma efekts sistemātiski pārspēj jebkuru ienākuma efektu. Ja eksistē ne tikai iespēja kaut ko iegūt vai neiegūt, bet arī iespēja iegūt kaut ko mazākā daudzumā, bet ātrāk, vai lielākā daudzumā, bet vēlāk, dubultais signāls, ko raida nodokļi, viegli apvienojas vienā un pārveidojas sekojošā: saīsināt gaidīšanas laiku, atsakoties no sarežģītām un ilgstošām ražošanas metodēm! Tādas darbības rezultātā vērtīgie aktīvi tiks iegūti ātrāk – dēļ to pieaugošā galējā derīguma; un vienlaikus, dēļ gaidīšanas perioda sarukuma, vairāk laika tiks atvēlēts atpūtai – dēļ tās pieaugušā galējā derīguma. Ar netiešo ražošanas metožu ilguma sarukumu vienlaikus tiek ņemti vērā abi it kā pretrunīgie signāli, kurus rada nodokļi. Pretēji absurdajam apgalvojumam par ‘’neitrālu’’ nodokļu ietekmi uz ražošanu, sekas jebkādai šādai netiešo ražošanas metožu saīsināšanai ir produkcijas izlaides apjomu samazināšanās. Cena, kuru neizbēgami nākas maksāt par nodokļu ieviešanu un jebkuru to paaugstināšanu, ir piespiedu ražīguma pazemināšanās, kura pazemina dzīves līmeni to vērtību terminos, kuras ieplānotas nākotnes patēriņa apmierināšanai. Katrs nodokļu aplikšanas akts neizbēgami bīda ražošanu no vairāk kapitālietilpīgiem un attiecīgi vairāk ražīgiem ražošanas procesiem uz eksistēšanu ‘’no rokas mutē’’.[17]

Nav grūti ilustrēt šos secinājumus, izmantojot par piemēru labi pazīstamo naudas aktīvu aplikšanu ar nodokļiem. Acīmredzams, ka šādus aktīvus iegūst un patur, jo nākotnē ar tiem var iegūt citus vērtīgus aktīvus. Naudai pašai vai nu vispār nepiemīt nekāda, tai vien piemītoša patērējama vērtība (kā tas ir gadījumā ar nesegtu papīra naudu), vai arī šī patēriņa vērtība ir nenozīmīga salīdzinot ar tās vērtību maiņā (kā tas ir zelta standarta gadījumā, kurā naudai ir vērtība, kaut arī neliela kā patēriņa precei). Vērtība, ko piešķir naudai, būtībā ir tās nākotnes pirktspēja. Bet, ja naudas vērtība sastāv tajā, lai iegūtu citus aktīvus, kuri kļūs pieejami nākotnē, kļūst pilnīgi skaidrs rezultāts naudas ienākumu aplikšanai ar nodokļiem. Vissvarīgāk ir tas, ka vienlaikus ar galējā derīguma palielināšanos atpūtai un/vai patēriņam tāds nodoklis paaugstina galējo derīgumu šiem nākotnes aktīviem. Šī izmaiņa stimulu attiecība uz darbīgu subjektu noved pie mēģinājumiem iegūt šos aktīvus pēc iespējas ātrāk, t.i. ar to ražīgo procesu palīdzību, kuri aizņem mazāk laika. Vienīgais ražīgo procesu veids, kurš uzreiz dod sistemātisku laika sarukumu salīdzinot ar nākotnes aktīvu iegūšanu netiešā ceļā, t.i. ar naudas starpniecību ir tiešā maiņa. Tādējādi dotais nodokļu veids noved pie sarežģītākas, ilgākas ražošanas struktūras aizstāšanas ar primitīvāku un galu galā ar bartera maiņu. Bet bartera maiņas veicināšana ir tiešais ceļš uz ekonomisko primitīvismu un barbarismu. Tieši tādēļ, ka ražošana barteram dod ārkārtīgi mazu produkcijas apjomu, cilvēce ir izgājusi cauri šai attīstības stadijai un arvien vairāk un vairāk attīsta ražošanas sistēmu netiešas maiņas mērķiem, kura, lai gan prasa ilgāku gaidīšanas periodu, dod daudz lielāku atdevi arvien lielāku un lielāku vērtīgu aktīvu daudzuma veidā, ietverot tos naudas attiecību ķēdē. Katrs nodokļu aplikšanas akts, notikušais šā procesa ietvaros, nozīmē piespiedu soli atpakaļ. Tas samazina ražošanas apjomus, samazina darba dalīšanas dziļumu un noved pie sociālās un ekonomiskās integrācijas pavājināšanās (kura, starp citu, nekad nevarētu iegūt vispasaules mērogus, ja nepastāvētu netiešas, naudas apmaiņas institūcijas).

Bez tam, katram piespiedu naudas atņemšanas aktam, veicinot netiešas maiņas aizstāšanu ar tiešo maiņu, piemīt tāpat nozīmīgas sekas attiecībā uz naudas iegūšanas metodēm. Tāpat kā gadījumā ar ne naudas aktīviem, pieaugošais naudas galējais derīgums kopā ar galējo derīgumu atpūtai un patēriņam dara arvien pievilcīgāku naudas iegūšanu īsākiem ceļiem, kas prasa mazākas laika izmaksas. Tā vietā, lai iegūtu to apmaiņā pret vērtību radīšanas pūliņiem, t.i. abpusēji izdevīgas maiņas ietvaros, nodokļi stimulē naudas iegūšanu tiešām un ātrām metodēm, izvairoties no netiešas ražošanas un maiņas. No vienas puses tas nozīmē arvien biežākus mēģinājumus palielināt savus naudas aktīvus, vienkārši izvairoties no nodokļu nomaksas. No otras puses sāks arvien pieaugt mēģinājumi iegūt naudu piespiedu atņemšanas ceļā, kā nelegālā – zagšanas ceļā, tā legālā ceļā, iesaistoties darbībās, ko sauc par politiku (kas ir īpaši aktuāli demokrātiskā režīmā, kur vismaz principā politikā var iesaistīties katrs – tulk. piezīme).

Noslēdzot šo kopējo ekonomisko seku analīzi nodokļu aplikšanai, kuru mūsdienu ekonomikas mācību grāmatu autori, kā likums, vispār nevēlas apskatīt, es gribētu pievērsties tam, ko viņi parasti saka par nodokļu aplikšanas sekām zem rubrikas ‘’nodokļu sloga sadale’’. Pateicoties iepriekšējai analīzei, nebūs grūti noteikt viņu rupjās kļūdas. Un neizsauc nekādu izbrīnu tas, ka, ja nepacenšas apskatīt nodokļu aplikšanas seku pamatus, var viegli kļūdīties apskatot atsevišķus nodokļu veidu gadījumus.

Standarta nodokļu sloga pārnešanas problēmas izklāsts visbiežāk tiek ilustrēts ar akcīžu vai pārdošanas nodokli (to skaitā pievienotās vērtības nodokli). Apgalvojumi ir apmēram šāda veida[18]. Pieņemsim, ka tiek ieviests (vai palielinās) akcīzes vai nodoklis no pārdošanas. Kas nes nodokļu slogu? Tiek atzīts – un es, protams, neapstrīdu šīs atziņas pamatojumu, – ka patērētāji cietīs visvairāk. Jo neatkarīgi no šāda nodokļa specifiskajām sekām patērētāji vai nu būs spiesti maksāt augstāku cenu par tām pašām precēm, tādēļ dzīves viņu līmenis pazemināsies, vai arī nodoklis palielinās ražotāju izmaksas, un patērētāji atkal cietīs, jo tiks saražots mazāk produkcijas. Taču tālāk tiek apgalvots – un tam es kategoriski nepiekrītu, – ka jautājums, kādā veidā cietīs patērētāji, ir empīriski atrisināts, un atbilde, uz kuru ir saistīta ar pieprasījuma elastību ar nodokļiem apliekamajām precēm. Ja pieprasījums ir pietiekami neelastīgs, tad ražotāji pilnībā pārliks nodokļu slogu uz patērētājiem augstāku cenu formā. Ja pieprasījums ir pietiekami elastīgs, tad ražotāji nesīs nodokļu slogu lielāku ražošanas izmaksu formā. Ja kāds pieprasījuma līknes segments ir neelastīgs, bet cits elastīgs – un tas it kā ir empīriski izplatītākais gadījums, – tad nodokļu slogs dalās starp patērētājiem un ražotājiem: viena daļa gulstas uz patērētājiem, bet cita – uz ražotājiem.

Kur ir kļūda šajā apgalvojumā? Kaut arī tas ir formulēts terminos, kas ir atšķirīgi no tiem, kurus es izmantoju iepriekšējā analīzē, nevar pamanīt, ka tas ir vienkārši atsevišķs gadījums apgalvojumiem, kuru kļūdas es jau nodemonstrēju iepriekšējā analīzē: tēze, ka nodokļi gan var, gan nevar novest pie ražošanas apjomu samazināšanās; ka nepastāv neizbēgama saikne starp nodokļiem un produkcijas izlaidi; un ka empīriski ir iespējama situācija, kad nodoklis skar tikai patēriņu, nekādi neiespaidojot ražošanu. Uzskatīt, kā to dara mācību grāmatās sadaļās par nodokļu sloga pārnešanu, ka nodokļus var pilnībā vai daļēji pārlikt uz patērētājiem, vienkārši nozīmē, ka nodoklis var neietekmēt ražošanu. Tas ir, ja var pārlikt jebkuru nodokļa summu uz patērētājiem, tad šī summa būs ‘’nodoklis, kas neietekmē ražošanu’’, nodoklis tikai uz patēriņu [19].

Lai atspēkotu šo mācību grāmatās ierasto apgalvojumu, pietiek vienkārši atgādināt iepriekš izdarīto secinājumu, ka jebkurš nodoklis, ar kuru apliek cilvēkus ar ne nulles laika preferencēm, neizbēgami nozīmē negatīvu ietekmi uz ražošanu, neatkarīgi no jebkurām negatīvām sekām uz patēriņu. Šajā gadījumā, lai pierādītu dotās tēzes kļūdas būtību, es izmantošu nedaudz citādu argumentācijas veidu un tādējādi pamatošu konkrētu tēzi: nekāds nodoklis nekādā tā daļā nevar tikt pārlikt uz patērētājiem. Pieņemt pretējo nozīmē apgalvot loģiski pilnīgi neiespējamo.

‘’Nodokļu sloga pārlikšana uz pircēju’’ doktrīnas absurds kļūst skaidrs, tikko mēs mēģināsim to pielietot gadījumam, kad viens indivīds vienlaikus izpilda abas lomas – gan ražotāja, gan patērētāja. Tādam ražotājam-patērētājam šī doktrīna noved pie sekojoša apgalvojuma: ja viņš saskaras ar izmaksu pieaugumu kāda labuma radīšanai nākotnē – t.i. ar tādu notikumu, kuru viņš pats uzskata par savu izmaksu pieaugumu, – tad viņš var pārlikt pieaugušās izmaksas pats uz sevi, piedēvējot radītajam labumam proporcionāli lielāku vērtību, tādējādi atjaunojot iepriekšējo peļņas lielumu. Pie tam indivīds necietīs nekādu kaitējumu kā ražotājs, bet pielāgosies pie jaunajiem apstākļiem tikai kā patērētājs. Un pie vēl stingrākā formulējumā nodoklim šādam cilvēkam nav nekādas nozīmes attiecībā uz viņa darbībām vērtību radīšanā, tā kā viņa vēlēšanās iegūt nākotnē saražotos labumus proporcionāli palielinās.

Vienkāršs apgalvojums parāda, ka šis absurds izriet no fundamentālu jēdzienu sajukuma. Doktrīna ‘’nodokļu sloga pārlikšana uz pircēju’’ izriet no neizpratnes par to, ka analizējot to nepieciešams uzskatīt pieprasījumu par dotu un šis nosacījums ir absolūti nepieciešams, tā kā faktiski pieprasījums ir dots jebkurā konkrētā laika mirklī. Jebkura analīze, kura neņem vērā šo apstākli, neizbēgami nonāk strupceļā. Tāpēc, ja pieņem, ka pieprasījums mainās, tad viss kļūst iespējams: ražošana var gan augt, gan sarukt, gan palikt tajā pašā līmenī. Ja, piemēram, es ražoju tēju un šo preci apliek ar nodokļiem, tad, ja pieņem, ka vienlaikus pieaug arī pieprasījums tējai pie jebkuras cenas (t.i. palielinās pieprasījuma funkcija), protams, var izrādīties tā, ka cilvēki ir gatavi maksāt lielāku cenu par tēju nekā agrāk. Taču ir pilnīgi skaidrs, ka tas būs nevis nodokļu sloga pārlikšana uz patērētāju, bet pieprasījuma izmaiņu rezultāts. Ievietot šo gadījumu rubrikā ‘’nodokļu sloga pārlikšanas analīze’’ ir acīmredzams bez sakars. Patiesībā te tiek apskatīts pilnīgi cits jautājums, t.i. jautājums par pieprasījuma izmaiņu ietekmi uz cenu, kam nav nekāda sakara ar nodokļu ekonomiskajām sekām. Lai novērtētu, cik liels te ir sajukums, iedomājieties, ka jūs saskārāties ar sekojošu aritmētikas apgalvojuma ‘’atspēkojumu’’, ka, ja vienam ābolam pieskaita vēl vienu, sanāks divi āboli: ’’Nē, es tikko pieliku vēl vienu ābolu, un, skatieties, sanāk jau nevis divi, bet veseli trīs āboli’’. Matemātikā šādas muļķības diez vai paliktu nepamanītas, bet ekonomikā tikpat absurdai doktrīnai piedēvē ortodoksijas statusu.

Ja tomēr jāatbild uz jautājumu, vai nodokļu slogs tiks pārnests uz patērētāju, izejot no loģiskas nepieciešamības uzskatīt pieprasījumu par fiksētu, tad jebkurš nodoklis ir jāinterpretē kā notikums, kas ietekmē tikai piedāvājumu: nodoklis samazina preču krājuma daudzumu pārdevēju rīcībā[20]. Jebkurš cits secinājums būtu noliegums tam, kas tika pateikt no paša sākuma, ka nodoklis patiešām tika ieviests un ka to apzinās ražotāji. Bet apgalvot, ka pēc nodokļa ieviešanas izmainās vien piedāvājuma līkne (pieprasījuma līkne paliek nemainīga), nozīmē piekrist tam, ka nodokļa slogs pilnā mērā gulstas uz piegādātāju pleciem. Protams, piedāvājuma līknes nobīde pa kreisi, var kļūt par cenu celšanās cēloni, un patērētāji cieš no tā, jo nāksies maksāt augstākas cenas un līdz ar to viņi varēs nopirkt mazāku daudzumu preču[21]. Taču kā mēs atceramies, tas fakts, ka patērētāji cieš no nodokļiem netika ne mazākajā mērā apšaubīts. Taču būtu nopietna kļūda uzskatīt, ka augstāka cena ir nodokļu sloga pārlikšanas sekas no ražotājiem uz patērētājiem. Pareizāk būtu teikt, ka patērētāji cieš vienkārši dēļ tā, ka tiek nodarīts kaitējums ražotājiem, kuri, neskatoties uz augstākām cenām, ir spiesti nest visu nodokļu slogu[22]. Nepieciešams uzdot acīmredzamu jautājumu: ja uzņēmējam tik tiešām ir iespēja pārlikt daļu nodokļa sloga uz patērētājiem, kāpēc viņam to neizdarīt agrāk, ‘’apliekot’’ pašam sevi ar ‘’brīvprātīgu nodokli’’, tā vietā, lai gaidītu ārēju piespiedu nodokli? Atbilde ir vienkārša: tāpēc, ka savās darbībās cenu noteikšanā viņš vienmēr ir saistīts ar faktisko pieprasījumu. Jebkuru cenu uzņēmējs nosaka pieņemot, ka augstāka cena dos mazāku summāro ienākumu. Pretējā gadījumā, ja uzņēmējs uzskatītu, ka augstāka cena dos lielākus ieņēmumus, viņš cenu paceltu. Ja uzņēmējs uzskata, ka pieprasījums ir neelastīgs iespējamo cenu izmaiņu robežās, viņš to izmantos un noteiks augstāku cenu. Viņš pārstās paaugstināt cenu un apstāsies esošajā līmenī tad, kad viņa prognozes mainīsies uz pretējām, un viņš sāk pieņemt, ka pie augstākām cenām ieņēmumi kritīsies. Šīs prognozes par pieprasījuma līknes neelastīgajiem un elastīgajiem segmentiem necik nemainīsies, ja uzņēmējs saskarsies ar nepieciešamību maksāt nodokļus. Tāpat kā agrāk, viņš sagaida, ka augstāka cena novedīs pie ienākuma sarukuma. Tādējādi pilnībā tiek noraidīts jautājums, ka uzņēmējs varētu izvairīties no nodokļu sloga. Patiesībā, ja tagad cena celsies dēļ piedāvājuma sarukuma, tā nonāks elastīgajā pieprasījuma līknes segmentā, un uzņēmējs attiecīgi būs spiests samaksāt par to ienākuma sarukuma veidā. Jebkurš cits apgalvojums ir loģiski nepamatots. Tikai tajā gadījumā, ja uzņēmējs sagaida, ka vienlaikus ar nodokļa ieviešanu notiks pieprasījuma izmaiņas, viņš izmainīs cenu un pie tam necietīs zaudējumus. Ja viņš, piemēram, sagaida, ka pieprasījums palielināsies tā, ka esošā cena nonāks neelastīgajā pieprasījuma līknes segmentā, viņš spēs to paaugstināt bez ienākumu sarukuma. Taču uzsveru vēlreiz, tā nebūs nodokļu sloga pārlikšana uz patērētāju. Ar vai bez nodokļa uzņēmējs darbojas vienādā veidā. Nodoklim nav nekāda sakara ar šādām cenu izmaiņām. Jebkurā gadījumā to pilnībā samaksās tikai ar nodokļiem aplikto preču pārdevēji[23].

2. Nodokļu aplikšanas socioloģija.

Kā tika parādīts iepriekšējā raksta daļā, nodokļi, bez šaubām, noved pie zemāka ražošanas līmeņa – līdz ar to pie zemāka dzīves līmeņa cilvēkiem. Lai kā neveidotu argumentāciju, mēs neizbēgami nonāksim pie slēdziena, ka nodokļi ir šķērslis sabiedrības bagātības radīšanā un tādēļ relatīvās nabadzības palielināšanās iemesls.

Tas noved pie otrās tēmas – nodokļu socioloģiskās teorijas. Ja nodokļi ir ierocis, kas vērsts pret bagātības radīšanu, tad uzreiz rodas jautājums: kā tad izskaidrot to, kādēļ nodokļi eksistē? Kāpēc to kļūst arvien vairāk un vairāk? Kāpēc mēs it īpaši pēdējos simts gadus pārdzīvojam pastāvīgu ne vien absolūtu, bet arī relatīvu nodokļu sloga pieaugumu? Un kāpēc institūcijas, kas ir šīs tendences līderi t. i. rietumvalstis, vienlaikus aizņem arvien spēcīgākas pozīcijas starptautiskajā arēnā un dominē pār pārējo pasauli?

Uzdodot šos jautājumus, ir jāpamet ekonomiskās teorijas sfēra. Ekonomikas zinātne var atbildēt uz jautājumu: ”Ja tiek ieviesti nodokļi, tad kādas būs sekas?”- un atbild uz to vadoties pēc cilvēka darbības pamatprincipiem un katra atsevišķa nodokļu aplikšanas vieda būtības. Jautājums, kādēļ eksistē nodokļi, iekļaujas psiholoģijas, vēstures vai socioloģijas sfērā. Ekonomika, konkrētāk prakseoloģija, atzīst, ka visu cilvēku darbību nosaka idejas, pareizas vai kļūdainas, labas vai sliktas. Taču tā neizskaidro kādas ir šīs idejas un kā tās rodas un mainās cilvēku prātos. Ekonomiskā teorija uzskata tās par dotām un var izskaidrot loģiskās sekas, izrietošās no tā, ka cilvēki darbojas saskaņā ar šīm idejām, lai arī kādas viņas nebūtu. Vēsture un socioloģija, savukārt, uzdod jautājumu, kādas ir šīs idejas, kā cilvēki pie tām nonāk, kāpēc viņi darbojas tā, nevis citādāk.[24]

Visabstraktākā līmenī atbilde uz jautājumu, kāpēc nodokļi XX gadsimtā ir pastāvīgi auguši, ir šāda: cēlonis tam ir lēnās, bet kardinālās taisnīguma idejas izmaiņās sabiedrības apziņā.

Izskaidrosim šo apgalvojumu sīkāk. Cilvēks var kļūt bagāts tikai divos veidos: apgūstot citu cilvēku neskartus dabas objektus, ražojot vai slēdzot maiņas līgumus ar citiem, vai arī ekspropriējot un ekspluatējot tos, kas nodarbojas ar dabas resursu apgūšanu, ražošanu un maiņu. Citu veidu neeksistē.[25] Abi veidi ir dabiski cilvēcei. Vienlaikus ar ražošanu un maiņu vienmēr pastāvēja īpašuma iegūšana neražojošā un ne līgumattiecību ceļā. Un līdzīgi kā, ražotāji var organizēties firmās un korporācijās, ekspropriatoru un ekspluatatoru ‘’bizness’’ var kļūt lielizmēra un attīstīties par valdībām un valstīm.[26] To, ka eksistē nodokļi un tiem ir tendence pieaugt, diez vai ir liels pārsteigums, jo ideja, ka bagātību var gūt ārpus līgumattiecībām ar spēka un krāpšanas palīdzību ir gandrīz tikpat veca kā ideja, ka bagātību var gūt ražojot un slēdzot līgumus. Un loģiski, ka ekspropriators, ne mazāk, kā ražotājs, vēlas augstākus ienākumus nevis zemākus.

Izšķiroša nozīme ir jautājumam: ’’Kas ierobežo un aiztur šāda veida darbības apmērus?’’

Uzreiz ir skaidrs, ka ierobežojumi šādām ‘’firmām’’, ir pavisam citas dabas, nekā tiem uzņēmumiem, kas nodarbojas ar ražošanu un maiņu. Pretēji ‘’sabiedriskās izvēles skolas’’ apgalvojumiem, valdība un privāta firma nav viena tipa biznesa dažādas izpausmes, bet nodarbojas ar pilnīgi dažādiem darbības veidiem.[27]

Uzņēmuma, kas gūst savus ienākumus līgumattiecību ceļā, izmērus ierobežo patērētāju pieprasījums, kas nosaka noteiktu robežu maksimālajiem ienākumiem, un citu uzņēmumu konkurence, kas liek jebkurai firmai, kas vēlas palikt biznesā, uzturēt izmaksas minimālā līmenī. Lai tāds uzņēmums palielinātos izmēros, tam jāapkalpo visnepieciešamākās patērētāju vajadzības visefektīvākā veidā. Šādas firmas izmēri tiek uzturēti tikai ar brīvprātīgiem pirkšanas aktiem no patērētāju puses.

Ierobežojumi cita veida ‘’firmas’’ – valdības vai valsts – izmēriem ir pavisam cita rakstura. Vispirms jāpiebilst, ka pilnīgi absurds ir apgalvojums, ka to izmērus nosaka pieprasījums tajā pašā nozīmē kā attiecībā uz privātām firmām. Nekādā veidā nav iespējams iztēloties, ka cilvēki, kas nodarbojas ar dabas resursu apgūšanu, ražošanu un brīvprātīgu maiņu, piespiesti atdot daļu sava īpašuma valstij veido pieprasījumu pēc šāda veida pakalpojumiem. Tieši otrādi, lai viņi darītu to, nepieciešama piespiešana. Un tas pilnībā pierāda to faktu, ka pieprasījums pēc valdības ‘’pakalpojumiem’’ nepastāv. Tātad pieprasījums nevar tikt uzskatīts kā valsts varas ierobežojošs faktors. Ja valdība palielina savus izmērus, tas notiek pilnīgi pretēji pieprasījumam.

Tieši tāpat valsts izmērus neierobežo konkurence tajā nozīmē, kā tas notiek ar tirgum ražojošām firmām.. Atšķirībā no pēdējām, valstij nav nepieciešams uzturēt savas funkcionēšanas izmaksas minimālā līmenī. Tā var operēt ar lielāku izmaksu līmeni, tā kā tai ir iespēja pārlikt papildus izmaksas uz citiem ar nodokļu un regulācijas palīdzību. Tādēļ konkurence ar izmaksām arī nevar tikt apskatīta kā faktors, kas ierobežo valsts izmērus. Valsts izmēru un varas pieaugums vienmēr notiek par spīti tam, ka tā ir neefektīva izmaksās.

Tas viss gan nenozīmē, valsts aparāta lielumam vispār nav nekādu ierobežojumu un ka vēsturiski novērojamā valsts izmēru izmaiņas ir gadījuma svārstības. Runa ir par to, ka ierobežojumi ‘’firmai’’, kuras nosaukums ir valsts, ir pavisam cita rakstura.

Ekspluatatoru firmas izmēri nav ierobežoti ar pieprasījumu un ražošanas izmaksām, bet gan ar sabiedrisko apziņu un sabiedrisko domu.[28] Tāda struktūra netiek uzturēta ar brīvprātīgiem maksājumiem, bet pati par sevi balstās uz spaidiem. No otras puses, jebkurai vardarbībai vienmēr ir upuri, kuri nevis atbalsta ekspluatatoru firmas pieaugumu, bet aktīvi vai pasīvi tai pretojas. Var pieņemt, ka šī pretestība galu galā tiks salauzta, ja runa ir par grupu cilvēku, kas ekspluatē apmēram vienāda izmēra cilvēku grupu. Taču nav iespējams iedomāties, ka tikai pliks spēks var izskaidrot vēsturiski izplatītu gadījumu, kad niecīgs mazākums veiksmīgi veic ekspropriāciju desmitiem, simtiem, tūkstošs reizes lielākam cilvēku skaitam.[29] Lai to panāktu, tādai firmai, kopā ar spēku piespiešanai nepieciešams arī sabiedriskās domas atbalsts. Iedzīvotāju vairākumam ir jāuzskata tās darbība kā leģimitīva. Piekrišana var pieņemt atšķirīgas formas – no spēcīga entuziasma līdz klusējošai pakļaušanās neizbēgamajam. Bet jebkurā gadījumā sabiedrībai ir jāpieņem valsts tajā nozīmē, ka vairākumam ir jāatsakās no domas par aktīvu vai pasīvu pretestību īpašuma iegūšanai ārpus ražošanas un līgumattiecībām (t.i. ar vardarbību). Tā vietā, lai izteiktu neapmierinātību šādām darbībām, demonstrētu naidu un atteiktos no jebkādas palīdzības sniegšanas tajās (nemaz nerunājot par aktīvu pretestību tām), vairākumam ir aktīvi vai pasīvi jāatbalsta tās. Tikai šādā gadījumā var izskaidrot to, kā nedaudzi valda pār daudziem. Sabiedriskai domai valsts atbalstam ir jāpārspēj no valsts puses cietušo pretestību tā, lai jebkura aktīva pretestība liktos pilnīgi bezcerīga.

Sabiedriskā doma uzliek ierobežojumus valsts izmēriem arī citādā aspektā. Katra ‘’firma’’, kas specializējas sveša īpašuma ekspropriācijā, dabīgā veidā ir spiesta tiekties kļūt par monopolistu noteiktā teritorijā. Lai kļūtu bagātam ar zādzību palīdzību, nepieciešams, lai būtu ko zagt, bet, ja pieļauj konkurenci šajā sfērā, tad, acīmredzami, drīz vairs nebūs nekā ko varētu laupīt. Tādēļ nepieciešams būt monopolistam noteiktā teritorijā.

Taču pat, ja iekšēja konkurence ir izslēgta, vēl joprojām paliek konkurence starp valdībām, kas darbojas dažādās teritorijās. Un šī sāncensība uzliek stingrus ierobežojumus valsts izmēriem. No vienas puses, tā atver iespēju cilvēkiem ‘’nobalsot kājām’’ pret valdību, t.i. pamest tās teritoriju, ja viņi uzskata, ka dzīves apstākļi citās teritorijās ir mazāk apgrūtinoši. Dabīgi, ka katrai valstij šai problēmai ir izšķiroša nozīme, tā kā valsts burtiskā nozīmē dzīvo uz iedzīvotāju rēķina un jebkurš iedzīvotāju skaita samazinājums vienlaikus ir potenciālo valsts ienākumu zaudējums.[30] Un atkal sabiedriskā doma ir ārkārtīgi svarīga valsts varas atbalstam. Valsts var saglabāt un nostiprināt savas pozīcijas tikai tajā gadījumā, ja tai izdosies radīt tautai iespaidu, ka apstākļi valsts teritorijā ir vairāk labvēlīgi vai vismaz paciešamāki nekā citur.

Sabiedriskā doma tāpat spēlē izšķirošu lomu vienas valsts agresijas gadījumā pret citu. Kaut arī tam nav loģiskas nepieciešamības, taču valsts kā ekspluatatoru ‘’firmas’’ daba padara visnotaļ iespējamu agresiju pret ‘’svešzemju’’ teritoriju, kā arī nepieciešamību aizsargāties no analoģiskas citu valstu agresijas.[31] Acīmredzot, ka, lai gūtu panākumus šāda veida starpvalstu karos, valstij nepieciešams iegūt savā rīcībā pietiekamu (salīdzinošos daudzumos) ekonomisku resursu skaitu, lai nodrošinātu materiālo aprīkojumu karadarbībai. Taču šos resursus var piegādāt tikai ražojošā iedzīvotāju daļa. Dēļ nepieciešamības apgādāties ar vajadzīgajiem līdzekļiem karadarbībai un lai nesagaidītu ražošanas sarukumu kara gaitā, sabiedriskā doma atkal ir izšķiroša, kontrolēdama valsts darbības mērogus. Tikai tad, ja karu atbalsta tauta, valsts var turpināt to kaut cik ilgu laiku un uzvarēt.

Beidzot, ir arī trešais veids, ar kura palīdzību sabiedriskā doma ierobežo valsts varu. Ja valdības varas atbalsts pār ekspluatējamajiem iedzīvotājiem tiek īstenots kā ar veiksmīgu cilvēku prātu manipulāciju, tā ar piespiešanu, tad, lai uzturētu iekšēju kārtību pašā valsts organizācijā, kas regulē attiecības starp dažādām tās nodaļām un viņu klerkiem, valdībai nav cita līdzekļa kā sabiedriskās domas ietekmēšana. Acīmredzami, ka valsts aparāta iekšienē nav neviena, kas var uzspiest ar spēku viņu veidojošām daļām iekšējo noteikumu izpildi. Lai piespiestu iekšējo noteikumu ievērošanu, nepieciešams sabiedriskās domas atbalsts starp valsts ierēdņiem un dažādu varas struktūru strādājošiem.[32] Prezidents nevar ar spēku likt ģenerālim doties karā, patiesībā fiziska spēka pārsvars, visdrīzāk, būs ģenerāļa pusē. Savukārt, ģenerālis nevar ar spēku piespiest kareivjus doties kaujā, slepkavot un mirt, patiesībā kareivji jebkurā brīdī varētu viņu iznīcināt. Prezidenta un ģenerāļa darbības var būt veiksmīgas tikai pateicoties attiecīgajam sabiedriskās domas stāvoklim pašā valsts aparāta iekšienē, t.i. tajā līmenī, kādā vairākums cilvēku, kas atrodas valsts dienestā, aktīvi vai vismaz pasīvi atbalsta šīs darbības kā likumīgas. Ja lielais vairākums, kas pieder pie dažādām valsts varas iestādēm, tieši pretojas prezidenta politikai, tā nevar tikt veiksmīgi īstenota. Ģenerālis, kurš ir pārliecināts, ka viņa karaspēks uzskata karu par nelikumīgu vai kongress, IRS[33], vairākums valsts izglītības iestāžu un tā saucamo sociālo darbinieku uzskata šādas darbības par noziegumu un atklāti tiem pretosies, nonāks pie neatrisināma uzdevuma pat tad, ja pats viņš atbalsta prezidenta pavēli.[34]

Ņemot vērā, ka tieši sabiedriskā doma nevis pieprasījums un ražošanas izmaksas ir faktors, kas ierobežo valsts izmērus un varu, es atgriežos pie sava sākotnējā skaidrojuma pastāvīgi pieaugošiem nodokļiem kā izmaiņas valdošajās idejās. Ja jau sabiedriskā doma ierobežo ekspluatatoru ‘’firmas’’ izmērus, tad loģiski izskaidrot tās pieaugumu var tikai ar ideoloģiskiem terminiem. Patiesībā, jebkurš cits skaidrojums, t.i. ne kā ideoloģijas izmaiņas, bet kā ‘’objektīvie’’ faktori, jāuzskata par melīgu. Valsts izmēri palielinās ne jau kaut kādu ‘’objektīvu’’ cēloņu dēļ, pār kuriem idejām nav nekādas varas, un pilnīgi noteikti ne jau pieprasījuma pieauguma dēļ. Tas notiek, jo mainās sabiedrībā valdošās idejas par to, kas ir taisnīgs, kas netaisnīgs. Tas, kas agrāk skaitījās noziegums un pelnīja nosodījumu un sodu, paliek arvien vairāk pieņemams un leģimitīvs.

Kas tad izmainījās priekšstatā par taisnīgumu plašākā publikā?[35]

Pēc Romas impērijas sabrukuma Rietumeiropa pakāpeniski pārgāja pie diezgan anarhiskas sistēmas, sastāvošas no teritorijām, kuras pārvaldīja nelielas feodālas valdības. Pateicoties šai starptautiskajai anarhijai, kura novājināja katras atsevišķas valdības varu savā teritorijā un atviegloja iedzīvotāju pārvietošanos[36], tika atbrīvots dabiskais cilvēka instinkts, nekļūdīgi noteicošais, ka tikai privātīpašums ir savienojams ar cilvēka kā racionālas būtnes dabu. Šis instinkts tika nostiprināts ar dabiskā likuma un dabisko tiesību ideoloģiju, kas radās un palielināja savu ietekmi katoļu baznīcas intelektuālajā elitē (vienīgajā tolaik efektīvi funkcionējošajā starptautiskajā izglītības un ideoloģiskajā institūcijā). Dabisko tiesību teorija balstījās uz senajām Rietumu intelektuālajām tradīcijām – sengrieķu un stoicisma filozofiju, romiešu tiesībām un jūdaisma – kristietības reliģiskajām tradīcijām un pamatoja universālu cilvēka tiesību idejas, vienādu visiem brīvības, privātīpašuma un līguma slēgšanas brīvības tiesības.[37]

Sāka attīstīties nelieli centri, kuros feodālo valdnieku vara samazinājās līdz agrāk neredzētam līmenim – pilsētās Ziemeļitālijā, īpaši Venēcijā, Hanzas savienības pilsētās, tādās kā Lībeka un Hamburga, kā arī Flandrijā un Nīderlandē, īpaši, Antverpenē un Amsterdamā. Feodālās personiskās atkarības, dzimtbūšanas un hierarhiski organizētas, sastāvošas no stingri atdalītām kārtām, sabiedrības idejas piekāpās sabiedriskajai domai, kas atbalstīja brīvību, vienlīdzību likuma priekšā, īpašumtiesības un līgumattiecības. Un šīs idejas ieguva arvien lielāku atbalstu, pateicoties nepārtrauktam jaunu cilvēku pieplūdumam, kurus iedvesmoja tās un piesaistīja bezprecedenta uzplaukums, kuru, kā tagad tika pierādīts, varēja atnest brīvība.[38]

Taču cilvēka racionālisma, brīvības un privātīpašuma idejas tajā laikā vēl nesaņēma pietiekamu piekrišanu. Feodālā valsts, sašķelta sīkos savstarpēji konkurējošos valdījumos, saprata draudus, ko tai nozīmēja šāda notikumu gaita tās stabilitātei, spēja atkal konsolidēt savu varu. Ilgstošas cīņas un feodālo karu rezultātā karaļiem izdevās apvienot teritorijas, izveidojot lielas valstis un centralizējot iekšējo varu, viņi spēja veiksmīgi pretoties brīvības ideju izplatībai, kuras guva piekrišanu tikai nedaudzos reģionos, un pat izveidot vēl vairāk parazītisku kundzību pār šīm teritorijām. Pienāca absolūto monarhiju – feodālo superlielvalstu laikmets, kuras, veiksmīgi centralizējot feodālās laupīšanas sistēmu savās teritorijās, sasniedza teritoriālus izmērus, kas tuvojās mūsdienu nacionālo valstu platībām. Ar absolūtisma uzvaru brīvpilsētu teritorijas nonāca ekonomiskā panīkumā un stagnācijā, kas dažos gadījumos turpinājās gadsimtiem.[39]

Taču šī monarhu uzvara nenoveda pie galīgas brīvības un privātīpašuma ideju sakāves. Tieši otrādi, šīm idejām atradās vēl spējīgāki to attīstītāji un tās guva arvien lielāku piekrišanu sabiedriskajā domā. Nepārtraukti attīstošās dabisko tiesību tradīcijas ietekmē radās un izplatījās vēl viena, var teikt, sekularizēts variants iepriekšējai, kura vēlāk ieguva klasiskā liberālisma nosaukumu. Šī tradīcija vēl pārliecinošāk koncentrējās uz centrālajiem individuālās brīvības un īpašuma tiesību idejām un intelektuāli pamatoja tās[40]. Piedevām, pateicoties nesenajam brīvpilsētu uzplaukumam, kas tika sasniegts brīvības un līgumattiecību rezultātā, sākās strauja ekonomiskās domas attīstība. Etatiskās[41] merkantilisma, kameralisma un polizeiwissenschaft[42] doktrīnas, tālaika ortodoksija, tika intelektuāli iznīcinātas no arvien jaunu politekonomistu puses, kuri sistemātiski, ar lielāku konkrētību un vērīgumu izskaidroja neaizstājamo privātīpašuma un līgumu slēgšanas brīvības lomu bagātības radīšanas un veidošanas procesā, aicinot īstenot radikālo laissez-faire[43] politiku.

Sākot ar apmēram 1700. gadu sabiedriskā doma bija tik ļoti iespaidota ar šīm idejām, ka Rietumeiropas absolūtajās monarhijās radās revolucionāri apstākļi. Anglija jau 17. gadsimtā piedzīvoja vairākas revolūcijas, kas jūtami samazināja absolūtiskās valsts varu. 18. gadsimts noslēdzās ar Amerikas un Francijas revolūcijām. Līdz apmēram 19. gadsimta vidum nepārtraukts sacelšanās vilnis noveda pie pakāpeniskas valsts lomas samazināšanās līdz viszemākajam līmenim visā Rietumeiropas vēsturē.

Ideja, kas valdīja sabiedrības apziņā un padarīja iespējamu tik būtisku valsts varas samazināšanos, balstījās tajā, ka personiskā brīvība un privātīpašums ir taisnīgi, acīmredzami, dabīgi, neaizskarami un svēti un ka katrs šo tiesību pārkāpējs, bet valsts pārstāvis ne mazākā, bet vēl lielākā mērā, nekā privātais noziedznieks, ir jāuzskata par nicināmu izstumto un attiecīgi pret viņu jāizturas.

Ar katru jaunu atbrīvošanās soli šī kustība ieguva jaunu spēku. Piedevām tā saucamā Industriālā revolūcija, kuru radīja ideoloģijas izmaiņas un kura atnesa neredzētus ekonomiskās izaugsmes tempus, kas deva iespēju strauji augt iedzīvotāju skaitam un lēnām, bet nepārtraukti paaugstināt masu dzīves līmeni, izraisīja gandrīz neapturama optimisma pieplūdumu[44]. Protams, pat 19. gadsimta pirmajā pusē, kad brīvības un privātīpašuma ideoloģija un neuzticēšanās valsts varai sasniedza vislielāko popularitāti, Rietumeiropā plaši bija izplatīts arī absolūtiskais despotisms. Taču progress, kas bija vērsts uz arvien lielāku valsts ekspluatācijas vājināšanu, uz brīvību un ekonomisku uzplaukumu, likās pilnīgi neapturams[45]. Pie tam tagad eksistēja neatkarīgā Amerika, brīva no feodālās pagātnes, kurā, var teikt, nebija vispār nekādas valdības, kura izpildīja lomu analoģisku viduslaiku brīvpilsētām, būdama ideoloģiskas iedvesmas centrs tagad daudz lielākā mērā nekā agrāk.[46]

Mūsdienās maz kas saglabājies no šīs privātīpašuma ētikas un neuzticēšanās valstij. Kaut arī šodien valsts daudz lielākos apmēros piesavinās iedzīvotāju īpašumu, šīs darbības tiek uzskatītas par leģimitīvām. Sabiedriskajā domā valsts vairs netiek uztverta kā antisociāla institūcija, kas balstās uz piespiešanu un netaisnīgu īpašuma piesavināšanos, kurai nepieciešams pretoties un kura pelna nicinājumu. Reti kurš mūsdienās uzskata par morāli nosodāmu propagandu un, kas vēl ļaunāk, aktīvu piedalīšanos ekspropriācijas aktos; un vairs nav vispārpieņemts viedoklis, ka nepieciešams izvairīties slēgt privātus darījumus ar cilvēkiem, kuri piedalās šāda veida darbībās.

Tieši otrādi, tā vietā, lai tiktu sagaidīti ar nepatiku, atklātu naidu vai slēptu neapmierinātību, šie cilvēki skaitās pilnīgi pieņemami un cienījami. Politiķis, kas aktīvi atbalsta turpmāku īpašuma atņemšanas sistēmas pastāvēšanu ar nodokļu un regulēšanas metodēm un pat tās paplašināšanu, iegūst vispārēju cieņu, nevis naidu. Intelektuālis, kas attaisno nodokļus un valsts regulāciju, iegūst dziļa un nopietna domātāja atzinību publikas priekšā, tā vietā, lai tiktu uzskatīts par intelektuālu krāpnieku. Pret nodokļu inspektoru izturas kā pret cilvēku, kas nodarbojas ar tādu pašu godīgu darbu, kā es ar jums, nevis kā pret izstumto, ar kuru neviens negrib būt rados, kaimiņos vai draugos.

Kā tad izdevās valstij veikt šo grandiozo operāciju un tā izmainīt sabiedrisko domu, ka iepriekšējie ierobežojumi valsts izmēriem pazuda, un kļuva iespējams (un paliek vēl arvien iespējams) tās pieaugums kā absolūtos, tā salīdzinošos lielumos?[47]

Bez šaubām, atslēga šai sabiedriskās domas apgriešanai kājām gaisā meklējama jaunu, masām pievilcīgu, tieši vai netieši etatisku ideoloģiju rašanās, kuras sāka iegūt valdošo ietekmi Rietumeiropā no 19. gadsimta vidus, pēc tam ASV 19. un 20.gadsimta mijā, bet pēc pirmā pasaules kara – visā pasaulē[48], pie tam arvien paātrinātā tempā.

Patiesībā valdības visos laikos ir lieliski sapratušas ideoloģiju izšķirošo lomu valsts nostiprināšanā, lai stabilizētu un nostiprinātu savu ekspluatorisko varu pār iedzīvotājiem un, apzinoties to, pastāvīgi veica mēģinājumus, pirmkārt, iegūt un palielināt kontroli pār izglītības institūcijām. Tādēļ ir pilnīgi dabiski, ka tad, kad valstīm bija vismazāk varas, valdības pievērsa vislielāko uzmanību ‘’pareizas’’ idejiskas audzināšanas problēmai un koncentrēja visus savus spēkus, lai sagrautu neatkarīgās izglītības iestādes un radītu monopolizētu izglītības sistēmu, kas atrastos tiešā vai netiešā valsts kontrolē. Attiecīgi, visā apskatāmajā periodā novērojama pakāpeniska skolu un universitāšu nacionalizācija un socializācija (par vienu no nesenajiem piemēriem var minēt neveiksmīgos Francijas valdības mēģinājumus likvidēt katoļu skolas Miterāna laikos) un obligāto skolas apmeklēšanas termiņu palielināšana.[49]

Taču šī fakta atzīšana, kā arī ar to cieši saistītā arvien ciešākā intelektuāļu tuvināšanās ar valsti[50] un vēstures pārrakstīšana saskaņā ar etatiskajām ideoloģijām, nozīmē nevis atbildi uz jautājumu, bet gan paša jautājuma pārformulēšanu. Patiesībā, ja ir konstatēta izglītības sistēmas pāriešana valsts kontrolē, ir jāuzdod jautājums: kā valsts varēja gūt panākumus šajā jomā, ja sabiedriskā doma tiešām atbalstīja privātīpašuma ētiku? Jau pats par sevi šis process nozīmē pārmaiņas sabiedriskajā domā. Kā tas varētu tikt veikts, ja šādas pārmaiņas acīmredzami nozīmē maldīgu ideoloģiju pieņemšanu un tādēļ nevar tikt izskaidrots kā iekšēji motivēts intelektuālās domas attīstības process.

Tādai melu un nepatiesību pieņemšanai nepieciešama arēju spēku sistemātiska iedarbība. Patiesa ideoloģija var sevi aizsargāt tikai pateicoties tam, ka tā ir patiesa. Savukārt melīgai ideoloģijai, lai radītu un uzturētu intelektuālas korupcijas atmosfēru, nepieciešams ārējo spēku atbalsts, kas būtiski ietekmē cilvēku pasaules skatījumu. Tieši šos ārējos faktorus, kas nostiprina melu ideoloģijas, nepieciešams pētīt, lai saprastu privātīpašuma ētikas panīkumu un etatisma nostiprināšanos pēdējos 100 – 150 gados.

Zemāk es apskatīšu četrus šādus faktorus un paskaidrojošu to degradējošo ietekmi uz sabiedrisko domu. Visi šie faktori parāda izmaiņas valsts organizācijas struktūrā. Pirmais no tiem – strukturāla valsts pārveide no militārās vai policejiskās uz pārdalošo. Par šādas valsts organizācijas pārveides prototipu kļuva Bismarka Vācija, no kuras ņēma piemēru citas valstis. Valdības struktūru, kuru raksturo neliels valdošo slānis, kas salaupītos resursus izmanto valsts patēriņam un armijas un policijas uzturēšanai, sāka aizstāt jauna struktūra, kurā valdības arvien vairāk un vairāk nodarbojās ar politiskā atbalsta pirkšanu starp tiem cilvēkiem, kuri neietilpst pašā valsts aparātā. Ar valsts pārdales sistēmas maksājumiem, privilēģiju piešķiršanu tai vai citai atbalsta grupai, kā arī ar ‘’sabiedrisko’’ preču un pakalpojumu, piemēram, izglītības, ražošanu un bezmaksas piešķiršanu iedzīvotāji kļūst arvien vairāk atkarīgi no valsts pastāvēšanas. Pilnīgi dabīgi, ka šī atkarība noved pie pretestības pavājināšanās un atbalsta pieauguma valsts ekspluatācijai, kura var joprojām skaitīties nosodāma, taču mazāk pretīga cilvēkam, kas dažos gadījumos var saņemt tiesības uz ienākumiem no šāda veida darbības.

Saprotot tās lomu sabiedriskās domas degradācijā, valsts arvien aktīvāk iesaistās pārdales politikā.. Palielinās valsts tēriņu daļa iedzīvotāju vajadzībām salīdzinot ar militārajiem izdevumiem un valsts patēriņu. Abi pēdējie izdevumu veidi pie tam var nepārtraukti palielināties absolūtajos skaitļos – un tā arī notiek praktiski visur līdz mūsdienām, – taču to īpatsvars samazinās salīdzinot ar to, kas tiek tērēts pārdales mērķiem[51].

Atkarībā no sabiedriskās domas stāvokļa, pārdales politika parasti izpaužas vienā no divām formām, bet bieži, kā ķeizariskās Vācijas gadījumā, abās vienlaikus. No vienas puses, tā ir Sozialpolitik[52] vai tā saucamā ‘’labklājības valsts’’, kas nozīmē pārdali no ‘’mantīgajiem’’ ražotājiem par labu ‘’nemantīgajiem’’. No otras puses, tā ir biznesa kartelizācijas un valsts regulācijas politika, kas, kā likums, nozīmē pārdali no ‘’nemantīgajiem’’ vai ‘’vēl nemantīgajiem’’ ražotājiem par labu ‘’jau mantīgajiem’’, t.i. uzņēmējiem, kas jau ir saistīti ar izveidotajām biznesa struktūrām. Veicot Socialpolitik parasti apelē pie publikas vienlīdzības tieksmēm, piedevām nozīmīga iedzīvotāju daļa var būt tik samaitāta, ka pieņems valsts ekspluatāciju apmaiņā pret valsts nodrošinātu ‘’sociālo taisnīgumu’’. Kas attiecas uz kartelizācijas un biznesa regulēšanas politiku, tad šeit apelēts tiek pie konservatīvajām tieksmēm, it īpaši buržuāzijas isteblišmentā, kad tas atbalsta valsti piespiedu (ārpus līgumattiecībām) īpašuma iegūšanā apmaiņā pret valsts atbalstu esošā tautsaimniecības status quo saglabāšanā. Tādējādi egalitārais sociālisms un konservatīvisms pārvēršas etatiskās ideoloģijās. Tās konkurē viena ar otru tādā veidā, ka aizstāv dažādus pārdales modeļus, taču tās apvieno atbalsts etatismam un valsts veiktai īpašuma pārdalei.

Cita struktūras novirze, kas veicināja privātīpašuma ētikas novājināšanos, bija valstu konstitūcijas izmaiņas. Atbildot uz privātīpašuma ētikas izaicinājumu, valsts veica pāreju no absolūtās monarhijas vai aristokrātiskās oligarhijas uz to valsts tipu, kurš mūsdienās pazīstams kā liberālā demokrātija[53]. Ja agrāk valsts institucionāli ierobežoja noteiktu valsts amatu ieņemšanu ar kastu sabiedrības veida likumdošanas sistēmu, tad tagad valstu konstitūcija arvien vairāk atvēra, vismaz principā, katram cilvēkam iespēju ieņemt jebkuru valsts amatu un piedāvāja vispārējas un vienlīdzīgas tiesības piedalīties valsts politikas formēšanu un konkurēt ietekmē uz to.

Tagad katrs – ne tikai ‘’augstmaņi’’ – iegūst likumīgu ‘’daļu’’ valstī, un attiecīgi samazinās griba pretoties valsts varai. Kaut arī laupīšana un paverdzināšana var joprojām tikt uzskatīta par nosodāmu rīcību, cilvēki ir tikai cilvēki, un galu galā tā var likties nemaz ne tik ļoti pretīga, ja ir iespēja tajā piedalīties. Ja agrāk varaskāro indivīdu, kuri nepiederēja aristokrātijai, ambīcijas palika neapmierinātas, tad tagad parādījās institucionāla iespēja tās realizēt.

Ar savas iekārtas demokratizāciju valsts lielā mērā degradē sabiedrisko domu, kura pārstāj apzināties to fundamentālo faktu, ka zagšanas un paverdzināšanas akts savās redzamajās un netiešajās izpausmēs nemaina savu būtību neatkarīgi no tā, kas to izplānojis un īstenojis. Tā vietā valsts pavedina pavalstniekus ar ideju, ka šādi akti ir likumīgi, ja katram ir garantētas balsstiesības notiekošajā un katrs var iesaistīties valsts amatpersonu ievēlēšanā.[54]

Šo demokrātijas degradējošo ietekmi uz sabiedrisko domu un valsts varas pieaugumu veicinošo loma lieliski apraksta Bertrans de Žjuvenels:

‘’No XII līdz XVIII gadsimtam valdību vara nepārtraukti pieauga. Šo procesu saprata visi, kas to novēroja, un tas lika viņiem protestēt un aktīvi pretoties tam. Vēlākajā periodā valsts varas pieaugums turpinājās arvien pieaugošos tempos, un tas noveda pie attiecīga militārisma pieauguma. Un tagad mēs vairs nesaprotam šo procesu, neprotestējam, nereaģējam. Mūsu bezdarbība ir jaunums, kuru vara ir panākusi pateicoties dūmu aizsegam, ar kuru sevi slēpj. Agrāk tā bija redzama, izpaudās kā karaļa personība, kurš nenoliedza, ka ir kungs un pavēlnieks, kurā varēja redzēt cilvēciskas kaislības. Tagad, aiz anonimitātes aizsega, vara apgalvo, ka neeksistē pati par sevi, ka ir bezpersonisks un bezkaislīgs sabiedrības gribas instruments. Taču tā ir acīmredzama fikcija.[...] Mūsdienās tāpat kā vienmēr, vara atrodas cilvēku grupas rokās, kuri kontrolē tās instrumentus. Visas izmaiņas aprobežojas ar to, ka tagad pavalstniekiem parādījās iespēja salīdzinoši viegli mainīt varas turētāju personālsastāvu. No vienas puses tas vājina varu, tā kā gribas, kas kontrolē sabiedrību, var tikt pēc sabiedrības vēlēšanās nomainītas ar citu gribām, kurām sabiedrība uzticas vairāk. Taču atverot varas sasniegšanas iespējas visiem ambicioziem un perspektīviem cilvēkiem, tiek krietni atvieglotas iespējas varas paplašināšanai. ‘’Vecās kārtības’’ laikā sabiedrības līderi, zinādami, ka viņiem nav nekādas iespējas tikt pie varas, katra varas uzbrukuma gadījumā nekavējoties to nosodīja. Mūsdienās, kad katrs principā var kļūt par ministru, neviens nerūpējas par to, lai ierobežotu iestādi, kuru viņš pats kādreiz varēs vadīt, vai iemest smiltis mašīnā, kuru pats gatavojas izmantot, kad pienāks viņa kārta. Ar to arī izskaidrojams vispārējs atbalsts varas palielināšanai no mūsdienu sabiedrības politisko aprindu puses.’’[55]

Ir vēl divi faktori, kas ļāva valstij adaptēties, pacelties no viszemākās popularitātes atzīmes un izaugt līdz tagadējiem izmēriem, kas saistīti ar starp valstiskajām attiecībām. No vienas puses, kā tika teikts agrāk un tikko pieminēja de Žjuvenels, valstis, būdamas monopolistiskas-ekspluatatoriskas organizācijas tiecas iesaistīties starpvalstu karos. Ja ekspluatatoriskā vara valsts teritorijas iekšienē ir vāja, tad palielinās tieksme kompensēt to ar ārējas ekspansijas palīdzību. Taču šī vēlme paliek neapmierināta dēļ iekšējā atbalsta neesamības. Nepieciešamai atbalsts tiek iegūts ar pārdales, rūpniecības regulācijas un demokratizācijas politiku. (Faktiski valstis, kuras neveic šos pasākumus, ir nolemtas sakāvei jebkurā ilgstošā karā!) Šis atbalsts vēlāk tiek izmantots kā tramplīns, lai realizētu valsts ekspansijas tieksmes.

Pārdale, regulācija un demokratizācija pati par sevi nozīmē daudz ciešāku iedzīvotāju identifikāciju ar konkrēto valsti, tādēļ gandrīz automātiski noved pie protekcionisma pastiprināšanās, vai pat atklāta naida pret ‘’svešiniekiem’’. Piedevām atsevišķi ražotāji, kuri bauda valsts privilēģijas, dabiski ir naidīgi pret ‘’ārzemju’’ konkurentiem. Tas viss dod valstij un tās intelektuālajiem pakalpiņiem transformēt iegūto iedzīvotāju atbalstu dārdošā nacionālisma ideoloģijā, radot intelektuālu pamatu egalitāri-sociālistisko, konservatīvo un demokrātisko uzskatu apvienošanai.[56]

Nostiprinātas ar nacionālismu, valstis sāk īstenot ekspansijas politiku. Sākas vairāk nekā gadsimtu ilgs karu un imperiālistisko ekspedīciju laikmets, nesošs arvien lielāku postu un sabrukumu, un arvien ciešāk iesaistot tajā civiliedzīvotājus. Šī tendence sasniedza kulmināciju abos pasaules karos, kaut arī, protams, pilnībā nav beigusies. Darbojoties sociālistisko, konservatīvo un demokrātisko nāciju vārdā, valstis ar karu palīdzību paplašināja savas teritorijas līdz izmēriem, ar kuriem salīdzinot pat Romas impērija liekas nenozīmīgs veidojums, un nolīdzināja no zemes virsas vai pakļāva svešzemju kundzībai arvien lielāku skaitu kultūras ziņā atšķirīgu tautu.[57]

Taču nacionālisma ideoloģija atnesa ne tikai valsts ekspansiju ārpus sākotnējās teritorijas robežām. Karš, kā dabīgs nacionālisma produkts, vienlaikus ir līdzeklis valstij arī savas zemes iedzīvotāju ekspluatācijas un ekspropriācijas palielināšanā. Katrs karš vienlaikus nozīmē arī ārkārtas situāciju valsts iekšienē. Kritiskā situācija prasa un dod redzamu attaisnojumu valsts kontroles pastiprināšanai pār iedzīvotājiem. Šī pastiprinātā kontrole, iegūtā ar krīžu un karu palīdzību, parasti pavājinās miera un pēc krīzes laikā. Taču tā nekad neatgriežas pirmskara līmenī. Tieši otrādi, katrs veiksmīgs karš (bet izdzīvot var, protams, tikai veiksmīgas valdības) tiek izmantots no valsts un tās intelektuālo kalpu puses propagandā, ka tikai pateicoties nācijas gatavībai un valdības pilnvaru paplašināšanai izdevās sagraut ‘’ārējo agresoru’’ un izglābt dzimteni un šī veiksmīgā recepte ir jāsaglabā, lai sagatavotos kārtējam konfliktam. Tādējādi katrs jauns veiksmīgs karš, ko veic ‘’uzvarošās’’ nācijas nacionālistisks režīms, galu galā noved pie jauna rekordaugsta valsts kontroles līmeņa miera laikā. Tādēļ uzvara arvien vairāk palielina valdības vēlēšanos sarīkot vēl kādu starptautisku krīzi, kuru tā var beigt kā uzvarētāja[58].

Katrs jauns miera periods nozīmē vēl augstāku valsts iejaukšanās līmeni salīdzinot ar iepriekšējo. Zemes iekšienē ierobežo to izvēles iespēju spektru, kuru drīkst izmantot privātīpašnieki pieņemot lēmumus attiecībā uz savas mantas izmantošanu. Ārējās attiecībās palielinās ierobežojumi tirdzniecībā, ārzemju investīcijām un migrācijā. Un katrs jauns miera periods, jo balstās uz diskrimināciju pret ārzemniekiem un ārējo tirdzniecību, vai nu nes lielu jauna starptautiskā konflikta risku, vai arī veicina esošās valdības slēgt divpusējus vai daudzpusējus starpvalstu līgumus, kuru mērķis ir valstu varas struktūru kartelizācija un tādējādi kopīga visu dalībvalstu iedzīvotāju ekspluatācija un ekspropriācija.[59]

Pārmaiņas, kas notika trīs nosaukto faktoru rezultātā, neizbēgam, noveda pie vēl viena, daļēji dēļ nepārtrauktas starpvalstu sāncensības, krīzēm un kariem. Atšķirībā no pārdales, demokratizācijas un militarizācijas, šī pārmaiņa nav tik daudz pašas valsts apzinātas darbības rezultāts (tieši tāpat kā starpvalstu konkurence nav tās vai citas valsts apzinātas darbības rezultāts), cik, izmantojot moderno Hajeka terminoloģiju, neparedzētas sekas tam, ka nepastāvot vienai valstij dominējošai pār visu pasauli, atsevišķu valstu pastāvēšana uzliek zināmus ierobežojumus izmēriem un struktūrai katrai no tām.

Taču šī struktūras pārmaiņa ir jāapskata neatkarīgi no tā vai tā ir apzināta, vai neapzināta, ja mēs gribam pilnībā saprast vēsturisko procesu, kurā izveidojās mūsdienu etatiskā pasaule. Bez tam tieši tā dod atbildi uz jautājumu, kāpēc tas valsts tips, kas balstās uz masīvu nodokļu pārdalīšanu, ir dominējošais mūsdienās.

Diezgan viegli var izskaidrot, kādā veidā Rietumeiropas un Ziemeļamerikas valstis, izkarojot virkni nacionālistisku karu XIX-XX gadsimtos, varēja kļūt par dominējošajām visā pasaulē un uzlikt tai savu zīmogu. Pretēji pēdējā laikā plaši izplatītiem kultūras relatīvisma apgalvojumiem, cēlonis ir tas acīmredzamais fakts, ka šīs valstis veidojušās sabiedrībās ar augstāku intelektuālu tradīciju. Tā ir rietumu racionālisma tradīcija ar tās centrā esošām individuālās brīvības un privātīpašuma idejām. Šī tradīcija ielika pamatu ekonomiskās bagātības radīšanā, kas daudzkārt pārsniedza to, kas bija citās zemēs. Un nav nekā pārsteidzoša, ka rietumvalstis, parazītiski izmantojot sabiedrības uzkrāto bagātību, spēja gūt militāru uzvaru pār visiem pārējiem.

Tieši tāpat ir acīmredzams, kādēļ vairums iekaroto un pārveidoto ne rietumu valstu – tiesa, izņemot dažas Klusā okeāna baseina zemes – līdz pat mūsdienām nav spējušas būtiski paaugstināt savu starptautisko statusu vai vismaz sasniegt nacionālo rietumvalstu līmeni pat pēc tam, kad tās ieguva politisku neatkarību no rietumu imperiālisma. Nepastāvot savai racionālisma un liberālisma tradīcijai, šīs valstis izjuta dabīgu vēlēšanos importēt vai pārstādīt savā zemē ‘’uzvarošās’’ ārzemju sociālisma, konservatīvisma, demokrātijas un nacionālisma, t.i. tās pašas ideoloģijas, kuru gandrīz pilnīgai ietekmei tika pakļautas šo zemju intelektuālās elites, apmācoties Oksfordā un Kembridžā, Hārvardas un Kolumbijas universitātēs, Londonā, Parīzē un Berlīnē. Un loģiski, ka šo etatisko ideoloģiju sajaukums, kuru neierobežoja kaut cik jūtama privātīpašuma ētikas tradīcija, atnesa ekonomisko katastrofu, pēc kuras par nekādu vērā ņemamu lomu starptautiskajā politikā nevarēja būt ne runas.[60]

Taču mazāk acīmredzama ir atbilde uz jautājumu: kas notiks, ja rietumvalstis sāks karot savā starpā? No kā ir atkarīga uzvara šādā konfliktā, un kas nosaka sakāvi? Pārdale, demokratizācija un nacionālisms šajā gadījumā vairs nevar to izskaidrot, jo visas valstis jau ir īstenojušas šādu politiku, lai nostiprinātu savu varu zemes iekšienē un sagatavotos kariem.

Atbilde ir sekojoša. Analoģiski tam, kā spēcīgāka privātīpašuma ētikas tradīcija ir cēlonis šo valstu dominēšanai pār ne rietumu pasauli, tāpat, ceteris paribus[61], salīdzinoši liberālāka politika (ilgtermiņa perspektīvā) izskaidro panākumus cīņā starp pašām rietumvalstīm. Tās, kuras savā iekšējā pārdales aktivitātē centušās samazināt konservatīvi motivētās ekonomiskās regulācijas lomu salīdzinot ar sociālistiski motivēto nodokļu aplikšanu, spēj pārspēt savus konkurentus starptautiskajā arēnā.

Regulācija, ar kuru valsts vai nu uzspiež veikt maiņu, vai nu aizliedz tos vai citus maiņas darījumus starp divām vai vairākām darījuma pusēm, ir tāds pats uzbrukums privātīpašumam kā nodokļi. Abos gadījumos pārdales rezultātā valsts pārstāvji palielina savus ieņēmumus uz citu cilvēku rēķina. Taču regulācijai, kas kopumā ir ne mazāk graujoša ražošanai kā nodokļi, piemīt tā īpašība, ka tā prasa no valsts ekonomisku resursu patērēšanu, lai to nodrošinātu, bet pati nepalielina valsts rīcībā esošo resursu daudzumu. Praksē tas nozīmē, ka tā prasa līdzekļu savākšanu ar nodokļiem un to tērēšanu, bet nepalielina valsts naudas ienākumus. Ja izslēdz atbalstu naudā, ko valsts un tās pārstāvji var saņemt no grupām, kas iegūst tiešu labumu no tiem vai citiem regulācijas mēriem, tad regulācija dod labumu vien kā varaskāres apmierināšana tiem, kas to īsteno (kā, piemēram, ja A, negūstot no tā nekādu materiālu labumu, ar likumu aizliedz B un C veikt abpusēji izdevīgu maiņu vienam ar otru). No otras puses, nodokļi un tajos iegūto līdzekļu pārdale pēc principa ‘’atņemt Pēterim un iedot Pāvilam’’ palielina ekonomisko resursu daudzumu valdības rokās, piemēram, piesavinoties ‘’komisijas maksu’’ par šādām darbībām. Taču tā var nenest nekādu citu apmierinājumu (neņemot vērā pateicību no Pāvila puses), izņemot noteikta resursu daudzuma iegūšanu un iespēju tos tērēt pēc saviem ieskatiem[62].

Starpvalstu konflikti un kari prasa ekonomiskos līdzekļus, un jo biežāk tie notiek un ieilgst, jo vairāk resursu tiem nepieciešams. Patiesībā tās valstis, kuras kontrolē lielākus ekonomiskos resursus, kurus var tērēt militārām vajadzībām, pārējiem nosacījumiem esot vienādiem, gūst uzvaras karos. Un tā kā tīrā nodokļu aplikšanas politika bez regulācijas dod valstij lielākus naudas ienākumus nekā tīrās regulācijas politika vai regulācijas un nodokļu aplikšanas politikas apvienojums, tad, lai izvairītos no ārējas sakāves, valsis gribot-negribot ir spiestas virzīties uz relatīvi deregulētu ekonomiku un relatīvi tīrāku nodokļu aplikšanas valsti.

Tieši relatīvās nodokļu valsts priekšrocības pār regulatīvo valsti starptautiskajās attiecībās izskaidro to faktu, ka ASV ieguva galvenās pasaules imperiālistiskās lielvaras statusu [63], kā arī tādu augstākā mērā regulatīvu valstu kā hitleriskās Vācijas, fašistiskās Itālijas un Japānas sakāvi, PSRS un tās sabiedroto vājumu salīdzinājumā ar NATO un nesenos Reigana administrācijas un mazākā mērā Tečeres valdības politiku ekonomikas deregulācijā un vienlaikus agresīvākas ārpolitikas īstenošanā. (Atgādināšu, ka raksts tapis 1988. gadā, tulk. piezīme.)

Tāds ir prakseoloģiski pamatots mūsdienu etatiskās pasaules evolūcijas socioloģisks apskats un tai skaitā mūsdienu nodokļu valsts izmēru pieaugums. Noslēgumā es došu dažus īsus skaidrojumus kā varētu pārvarēt nodokļu valsti.

Ar to nav iespējams cīnīties boikota ceļā, kā ar privātpersonām, tā kā šī institūcija, kas darbojas laupīšanas un paverdzināšanas sfērā, nepievērš uzmanību negatīvajam verdiktam, kas izpaužas boikotā. Nevar pretoties nodokļu valstij arī ar ieročiem aizsargājoties pret valsts agresiju, tā kā šo agresiju atbalsta sabiedriskā doma. Tādēļ viss ir atkarīgs no izmaiņām iedzīvotāju attieksmē pret valsti. Privātīpašuma ētika – t.i. ideja, ka privātīpašums ir taisnīga institūcija un vienīgais ceļš uz ekonomisko uzplaukumu un ka valsts ir antisabiedriska institūcija, kas graujoši ietekmē bagātības radīšanu, – šai idejai ir jāatdzimst un atkal jādod iedvesma prātiem un sirdīm. Protams, kad visapkārt valda etatiskās nacionālisma, demokrātijas un pārdales (tās sociālistiskajā vai konservatīvajā variācijā) ideoloģijas, tas var likties bezcerīgi. Taču valdošās idejas ir mainījušās arī pagātnē un var mainīties arī nākotnē. Patiesībā tās var izmainīties vienā mirklī[64]. Bet privātīpašuma idejai ir viena neapstrīdama priekšrocība: tā un tikai tā ir patiesa cilvēka kā racionālas būtnes dabas izpausme[65].

Paskaidrojumi un komentāri.

[1]Prakseoloģija – kopējā zinātne par cilvēka darbību, kas pēta neatņemamās cilvēka rīcības kategorijas un loģiskās to sekas. Ekonomiskā teorija ir prakseoloģijas nozare. Skat. L. von Mises. Human Action. A Treatie on Economics.1998., L. von Mises Institute. Auburn, Alabama P. 1-10.

[2]Tikai deskriptīva nodokļu analīze ir, piemēram, mācību grāmatā: Miller. 1988., 6. nod.

[3]Say. 1964. P. 447.

[4]Say. 1964. P. 446; par Seja nodokļu ekonomisko analīzi, skat. arī Rothbard. 1981., īpaši p. 551-554.

[5]’’Retums’’ – ekonomiskiem labumiem piemītoša īpašība, kas atšķir tos no citiem objektu tipiem. Labums ir rets, ja tas ir nepietiekamā daudzumā, lai apmierinātu visas iespējamās vajadzības, tādēļ tā maiņas vērtība ir lielāka par nulli. Retu labumu piemēri – zemes gabals pilsētas apkaimē, maize utt. Piemēri objektiem, kas nav reti labumi, – gaiss elpošanai pie zemes virsmas, saules gaisma skaidrās dienās.

[6]Alternatīvās izmaksas (opportunity costs) tai vai citai darbībai – vērtība (vai derīgums) tām darbībām, no kurām indivīds atsakās, lai veiktu doto darbību. Piemēram, pērkot preci alternatīvās izmaksas – tas ir derīgums citām precēm, kuras varētu nopirkt par iztērēto naudu; alternatīvās darba izmaksas – laiks, kuru varētu iztērēt atpūtai utt.

[7]Skat. par to arī Rothbard, 1970., paragrāfs 12.8., Rothbard, 1977., 4. nod., 1-3 .

[8]Par laika preferencēm, procentu likmēm un ražošanas perioda (ražošanas cikla) pagarināšanu kā civilizācijas attīstībai nepieciešamiem nosacījumiem skat. L. von Mises. Human Action. A Treatie on Economics.1998.,XVIII-XX nod.

[9]Nacionālais kopprodukts – statistiskais rādītājs preču un pakalpojumu daudzumam, ko saražojuši valsts pilsoņi. Mūsdienās parasti izmanto citu rādītāju – iekšzemes kopproduktu (IKP), izsakošu preču un pakalpojumu daudzumu, saražoto valsts teritorijā.

[10]Post hoc ergo propter hoc (lat. val.) – ‘’pēc tam – tātad dēļ tā’’.

[11]Say. 1964. P. 448.

[12]Speciālajā literatūrā šo parādību sauc par ‘’ienākuma efektu’’.

[13]Skat. par to arī Rothbard. 1977. P. 95 f.

[14]Labumu vērtības atkarība no gaidīšanas laika.

[15]Šeit viens no iespējamajiem iebildumiem ir tāds, ka nodokļos iekasētie līdzekļi nonāk kāda rokās – valdības ierēdņu vai valdības transfertu saņēmēju, – rezultātā ienākuma pieauguma dēļ viņiem krīt laika preferenču līmenis, kas daļēji kompensē to samazināšanos nodokļu maksātājiem. Tādēļ kopējais laika preferenču līmenis sabiedrībā un ražošanas struktūra paliek nemainīgi. Taču šis arguments ir pilnīgi kļūdains. Pirmkārt, kas attiecas uz valdības tēriņiem, tad tos vispār nevar uzskatīt par investīcijām. Tas nav nekas cits kā patēriņš un tikai patēriņš. Piemēram, Rotbards (Rothbard (1977). Р. 98) to skaidro šādi:

‘’Ekonomikā, kas balstās uz darba dalīšanu, ražošanas līdzekļus investori rada ne jau paša procesa dēļ, bet tādēļ, lai izmantotu tos zemākas kārtas labumu ražošanai, un galu galā patēriņa preču ražošanai. Īsāk sakot, investīciju tēriņu būtība ir tā, ka tos izmanto ne jau investora, bet gan citu cilvēku – patērētāju vajadzību apmierināšanai. Bet, kad valdība konfiscē privātā sektora resursus, tas nav nekas cits kā patērētāju vajadzību ignorēšana; kad valdība investē jebkuros labumos, tā to dara, lai apmierinātu valdības ierēdņu iegribas, nevis patērētāju vajadzības.’’ Tādējādi valdības tēriņi principā nevar tikt uzskatīti par veidu ražošanas struktūras pagarināšanai un attiecīgi kompensēt nodokļu maksātāju laika preferenču pieaugumu. Otrkārt, ‘’kas attiecas uz valdības transfertu maksājumiem (ieskaitot algas birokrātiem un subsīdijas priviliģētām iedzīvotāju grupām), daļa no šiem līdzekļiem patiešām tiks uzkrāta un investēta. Taču šīs investīcijas neatspoguļos brīvprātīgās patērētāju vēlmes, bet būs ieguldījumi tajos ražošanas veidos, kas nav vēlami ražīgajiem patērētājiem. Ja nodokļi un transferti tiks atcelti, tad jaunās investīcijas, izdarītās rēķinoties ar priviliģēto grupu pieprasījumu, būs kļūdainas (maldīgas) investīcijas (mal-investments)’’. Līdz ar to transfertu maksājumi arī nevar tikt uzskatīti kā kompensējums nodokļu maksātāju ražošanas struktūras garuma sarukumam. Lielākais, ko var izsaukt šādi tēriņi, ir kļūdainās ražošanas (mal-production) garuma struktūras pieaugumu. ‘’Pie jebkuras nodokļu likmes,’’ nobeidz Rotbards,’’ valsts patēriņš neizbēgami noved pie tā, ka rezultāts ienākumu aplikšanai ar nodokļiem būs laika prreferenču likmju pieaugums un ietaupījumu un investīciju sarukums.

[16]Skat. empīriskus (un tādēļ nerelevantus) pētījumus, veltītus salīdzinošai ienākuma efekta un aizvietošanas efekta nozīmei: Atkinson, Stiglitz. 1980. P. 48. ff; Stiglitz. 1986. P. 372; Break. 1974. P. 180. ff.

[17]Te atkal kļūst acīmredzams tas, par ko tika runāts agrāk 15. komentārā nedaudz citā sakarā: kāpēc ir fundamentāla kļūda uzskatīt, ka nodokļi var ‘’neitrāli’’ ietekmēt ražošanu, tā kā jebkura negatīvā ietekme uz nodokļu maksātājiem var tikt kompensēta ar pozitīvo efektu nodokļu saņēmējiem. Kas netiek ņemts vērā šāda veida spriedelējumos? Lieta tāda, ka nodokļu ieviešana ne tikai nozīmē labvēlību neražotājiem uz ražotāju rēķina. Tā piedevām maina izmaksas, saistītās ar dažādu ienākuma veidu saņemšanu, pie tam dara to vienādā līmenī kā ražotājiem, tā neražotājiem. Tagad kļūst vieglāk gūt ienākumus neražojošā ceļā, t.i. nepiedaloties īstā lielāku labumu daudzuma ražošanā, bet iesaistoties jau saražoto labumu ārpus līgumattiecību iegūšanā. Un, ja šī jaunā stimulu struktūra iedarbosies uz tiem pašiem iedzīvotājiem, tad ražošanas struktūras laika garums neizbēgami saruks, kas savukārt novedīs pie ražošanas apjomu samazināšanās.

[18] Skat., Baumol, Blinder (1979). P. 636 ff.; Fusfeld (1987). P. 639 ff.; Ekelund, Tollison (1988). Р. 463 ff., Р. 469 ff.; Fisher, Dornbusch, Schmalensee (1988). Р. 385 ff.

[19] Par neiespējamību tīram nodoklim uz patēriņu skat. Rothbard (1977). Р. 108 ff.

Par nodokli uz patēriņu nereti kļūdaini uzskata PVN.

[20]Baumol un Blinder (1979. Р. 636) zīmē pieprasījuma līkni, kas mainās nodokļu ieviešanas rezultātā!

[21]Lai izvairītos no neizpratnes, vēlreiz atzīmēšu: tajā mērā, kādā nodokļu sloga pārnešanas analīze mācību grāmatās aprobežojas ar šī fakta atzīmēšanu, tā, protams, ir pareiza. Taču to dotā šī fenomena interpretācija ir dziļi kļūdaina.

[22]Skat. par to arī Rothbard (1970). Р. 809.

[23] Ja nodoklis neizraisa tūlītēju ietekmi uz piedāvājuma lielumu, kā tas var būt īstermiņa perspektīvā, tad, kā izriet no iepriekšējās analīzes, esošā cena vispār nemainās, tā kā tas pieaugums (kā reakcija uz nodokļiem) nozīmētu izeju uz elastīgo pieprasījuma līknes segmentu. Ilgtermiņa perspektīvā piedāvājums attiecīgi saruks, un cenas neizbēgami pārvietosies no šī segmenta. Jebkurā gadījumā nodokļu sloga pārlikšana uz patērētāju nenotiks. Skat. par to arī Rothbard (1970). Р. 807 ff. un Rothbard (1977). Р. 88 ff.

[24]Šo atšķirību atzīšana starp ekonomiku no vienas puses un vēsturi un socioloģiju no otras puses, protams, nenozīmē, ka pirmajai disciplīnai nav nekādas nozīmes priekš abām pārējām. Patiesībā ne viena sabiedriskā zinātne nevar iztikt bez ekonomikas teorijas, jo tā formulē apgalvojumus par to, kas nekādos apstākļos nenotiks sociālo procesu pasaulē un kas noteiktos apstākļos notiks neizbēgami. Citiem vārdiem sakot, ekonomikas teorijas likumi ir loģiskas robežas jebkuram vēsturiskam vai socioloģiskam skaidrojumam; jebkurš notikumu apraksts, piedāvāts no vēsturnieka vai sociologa puses, kurš pārkāpj šos likumus, ir jāuzskata kā pilnīgi kļūdains. Taču otrāds apgalvojums nav pareizs: ekonomiskā teorija var tikt noformulēta un attīstīties bez socioloģiskām un vēsturiskām zināšanām. Vienīgais trūkums ir tāds, ka šāda ekonomika visdrīzāk nebūs īpaši interesanta, tā kā tajā netiks apskatīti piemēri no reālās dzīves un praktiskie pielikumi, kā, piemēram, kāds sāktu aprakstīt ekonomisko nodokļu aplikšanas teoriju, ja vēsturē nebūtu piemēru šādai parādībai. Par ekonomikas teorijas nozīmi vēstures pētījumos skat.: Mises (1985); Hoppe (1988).

[25] Skat. arī: Oppenheimer (1914), īpaši P. 24-27; Rothbard (1977). 2. nod.

[26]Par valsts teoriju, kuras izklāsts ir nākamajās rindkopās, papildus iepriekšējā komentārā minētajiem darbiem skat. arī: Spencer (1970); Herbert (1978); Nock (1983); Rothbard (1978); Rothbard (1982); Hoppe (1987); Jasay (1985).

[27]Tā ir centrālā ‘’sabiedriskās izvēles skolas’’ ideja, kuru tās galvenie pārstāvji formulēja šādi: ‘’Kā ekonomiskās, tā politiskās attiecības ir saskaņotas divu vai vairāku indivīdu darbības. Gan tirgus, gan valsts ir līdzekļi organizācijas veidošanai un attiecīgi šo saskaņoto darbību veikšanai. Cilvēki kopīgi darbojas, mainoties ar precēm un pakalpojumiem organizētos tirgos un šāda sadarbība ir abpusēji izdevīga. Indivīds iesaistās maiņas attiecībās, savu interešu vadīts, kuras viņš realizē, apgādājot kontraģentu ar dažām precēm un pakalpojumiem, kas viņam ir tieši izdevīgi. No individuālistiskās pozīcijas koncepcijas valstis var būt politiskās vai kolektīvās. Darbības ir analoģiskas maiņas attiecībām. Divi vai vairāki indivīdi atklāj, ka viņiem ir abpusēji izdevīgi apvienot pūliņus noteiktu kopīgu mērķu realizācijai. Praktiski viņi resursus ‘’apmaina’’ pret produktu, ko patērē visi.’’ (Buchanan, Tullock (1965). Р. 19.). Jozefs Šumpeters (Schumpeter (1942). Р. 198.) šajā sakarā atzīmē:’’ Tādas teorija eksistence, kas apskata nodokļus kā kluba biedru iemaksas vai maksu, piemēram, par ārsta pakalpojumiem, tikai pierāda to, cik tālu no zinātniskās pieejas mūsdienās atrodas šo sociālo zinātņu daļa.’’ G. A. Menkens (Mencken (1949). Р. 146-147), komentējot Brjukenenam un Tallokam līdzīgi izteiktu tēzi, saka: ‘’Vienkāršais cilvēks, lai cik rupjas nebūtu viņa kļūdas citos jautājumos, vismaz skaidri redz, ka valsts – tā ir kaut kas pilnīgi atdalāms no viņa un vairums pilsoņu, ka tā ir ārēja, neatkarīga no viņa un naidīga viņam, kuru viņš var ietekmēt tikai netieši un kura var nodarīt viņam milzīgu postu: Vai tad nav nozīmes tam faktam, ka apzagt valdību it visur skaitās mazāks noziegums nekā to pašu nodarīt atsevišķam cilvēkam vai pat korporācijai? Kad laupa privātpersonu, cienījams cilvēks zaudē sava darba un taupīguma augļus; bet vissliktākais, kas var notikt gadījumā, ja aplaupa valsti, ir tas, ka noteikts skaits krāpnieku un dīkdieņu saņems savā rīcībā mazāku naudas summu. Nerodas pat domas, ka viņi nopelnīja šo naudu, jebkuram ar veselu saprātu apveltītam cilvēkam tā liekas vienkārši smieklīga. Šie cilvēki ir vienkārši nelieši, kuri, pateicoties neparedzētām likuma sekām, ieguva diezgan šaubīgas tiesības izmantot daļu ienākumus, kurus nopelnīja viņu līdzpilsoņi. Kad šī daļa samazinās, pateicoties privātpersonu iniciatīvai, šāda rīcība drīzāk pelna uzslavu.’’

[28]Skat. arī Rothbard (1974), īpaši Р. 37-42.

[29]Var padomāt, ka valdības varētu iegūt šādu neticamu rezultātu vienkārši ar attīstītāku ieroču palīdzību: draudot ar atomieročiem lielgabalu un šauteņu vietā. Taču reālistiski pieņemot, ka tehnoloģisku know-how spēcīgāku ieroču ražošanai neizdosies saglabāt kaut cik ilgu laiku it īpaši, ja šie ieroči tika pielietoti, kas nozīmē, ka līdz ar iebiedēšanas ieročiem pilnveidosies arī pretestības ieroči. Tādēļ bruņojuma uzlabošana arī nevar dot adekvātu atbildi.

[30]Pietiek atcerēties par daudzām valstīm, kuras nonāca pat tik tālu, ka jebkurš cilvēks, kas veica šo briesmīgo grēku – mēģināja pamest valsts teritoriju un aiziet uz kādu citu vietu, bez žēlastības tika nogalināts.

[31]Ciešai saiknei starp valsti un kariem veltīti sekojoši pētījumi: Krippendorff (1985) и Tilly (1985).

[32]Šī tēze atspēko visus apgalvojumus par bez valstiskas (anarhistiskas) kārtības neiespējamību, tā kā parāda, ka attiecības valsts aparāta iekšienē ir variācija anarhijai – politiskā anarhija. Tas tika izskaidrots svarīgajā Cuzan rakstā: ‘’Visur, kur eksistē valdības, anarhija tiek aizliegta visiem sabiedrības locekļiem, kurus parasti sauc par padotajiem vai pilsoņiem. Viņi nevar vairs veidot attiecības viens ar otru pēc saviem nosacījumiem: visi sabiedrības locekļi ir spiesti iekļaut no ārpuses savās attiecībās trešo pusi – valdību – trešo pusi, kurai ir piespiešanas spēks, lai izpildītu tās norādes un sodītu vainīgos. Taču šī kārtība, kas uzstādīta sabiedrībai no trešās puses un paredz trešās puses iesaisti tajā, nepastāv attiecībās starp tiem, kas paši īsteno valsts varu. Citiem vārdiem sakot, nepastāv trešās puses, lai pieņemtu spriedumus un tos īstenotu starp atsevišķiem locekļiem, kas veido šo trešo pusi. Valdošās grupas locekļi attiecībās viens ar otru atrodas anarhijas stāvoklī. Viņi risina strīdus un konfliktus viens ar otru, nevēršoties pie valsts (t.i. kaut kā, kas atrastos ārpus viņiem pašiem). Anarhija joprojām eksistē. Tikai, ja, nepastāvot valstij, tā ir brīvā tirgus vai dabīga anarhija, tagad tā ir politiskā anarhija vai anarhija varas iekšienē.’’ (Cuzan (1979). Р. 152-153).

[33]Internal Revenue Service – ASV Federālais nodokļu dienests.

[34]Viens no klasiskajiem šīs tēzes formulējumiem pieder Deividam Hjūmam, kas savā traktātā ‘’Par sākotnējiem valdīšanas principiem’’ rakstīja: ‘’Nekas nevar izraisīt lielāku izbrīnu tiem, kas cilvēku darbības apskata filozofiski, kā tas, cik viegli mazākums vada vairākumu, un tā bezierunu samierināšanās, ar kādu cilvēki atsakās no saviem viedokļiem un afektiem par labu savu valdnieku viedokļiem un afektiem. Ja mēs pētīsim, ar kādu līdzekļu palīdzību tiek sasniegts šis brīnums, tad atklāsim, ka tā kā spēks vienmēr ir padoto pusē, tad valdniekiem savas varas pamatam nav nekā cita, izņemot viedokli; un šis nosacījums attiecas kā uz visdespotiskākajām un diktatoriskajām valdīšanas sistēmām, tā uz visbrīvākajām un demokrātiskajām. Ēģiptes sultāns vai Romas imperators varēja apieties ar saviem padotajiem kā lopiem, taču viņi vismaz bija spiesti vadīt savus mamelukus vai pretoriāņu gvardi kā cilvēkus, ar kuru viedokli rēķinās.’’ Hume (1971).

[35] Skat. arī: Rothbard M. N. Left and Right: The Prospects of Liberty. Rothbard (1974).

[36]Svarīgā loma, kura bija starptautiskajai anarhijai feodālisma sabrukumā un kapitālisma izaugsmē, pareizi tika uzsvērta Behlera darbā (Baechler (1976), īpaši 7. nod.). Viņš raksta: ’’Pastāvīgā tirgus paplašināšanās kā platības ziņā, tā dziļumā, bija rezultāts visā Rietumeiropā vienādas politiskās kārtības neesamībai’’ (p. 73.). ‘’Par iemeslu un raison d’etre (pastāvēšanas cēlonis (fr. val.)) kapitālisma izplatībai bija politiskā anarhija. Kolektīvisms un valsts vadīšanas doktrīnas dominēja tikai skolu grāmatās’’(turpat, p. 77). ‘’Jebkura vara tiecas kļūt absolūta. Ja tā tāda nav, tad tikai pateicoties tiem vai citiem ierobežojumiem, kuri nosaka spēles noteikumus [...], un tie, kas ir pie varas, un viņu pakalpiņi, nepārtraukti cenšas vājināt šos ierobežojumus. Viņi nekad nesasniedz mērķus dēļ tā iemesla, kas, kā man liekas, nesaraujami ir saistīts ar starptautisko sistēmu: ierobežotās iespējas varas darbībai ārējā arēnā un pastāvīgie ārzemju iebrukuma draudi (divas raksturīgas iezīmes daudz polārai sistēmai) ir cēlonis tam, ka vara tāpat ir ierobežota savās darbībās valsts iekšienē un spiesta paļauties uz neatkarīgiem centriem lēmuma pieņemšanā, pie tam tā var izmantot tos diezgan saudzīgi’’(turpat, p. 78.).

[37]Galvenā raksturīgā mūsdienu dabisko tiesību tradīcijas iezīme (kuru pārstāv Sv. Akvīnas Toms, Luijs Molins, Francisko Suaress un XVI gadsimta spāņu sholasti, kā arī protestantu domātājs Guro Grocijs) ir konsekvents racionālisms, t.i. ideja par universālas nozīmes, absolūtiem un nemainīgiem cilvēka uzvedības principiem, kuri, būdami gala rezultātā neatkarīgi no jebkādiem teoloģiskiem priekšstatiem, ir jāizskaidro ar saprātu un tikai ar saprātu. Kā raksta Koplstons (Copleston (1955). Р. 213-214), cilvēks ‘’nevar lasīt Dievišķā saprāta domas, bet viņš var atšķirt dziļākās dziņas un vajadzības savai dabai, un, domājot par tām, viņš var nonākt pie dabīgā morālā likuma saprašanas: Katram cilvēkam ir: saprāta gaisma, ar kuras palīdzību viņš var apdomāt un izskaidrot šo dabisko likumu pats sev, kurš ir universālu noteikumu apkopojums, diktēts ar taisnīgu saprātu attiecībā pret labumu, pie kura nepieciešams tiekties un ļaunumu, no kura izvairīties.’’ Par dabisko tiesību tradīcijas attīstības avotiem un tajā esošajām taisnīguma un īpašuma idejām (ieskaitot arī visas etatiskās kļūdas tās augstāk nosaukto pārstāvju vidū) skat. Tuck (1979); par revolucionāro dabisko tiesību nozīmi skat. Acton (1948); starp mūsdienu ievērojamākiem filozofiem, kuri pieder dabisko tiesību tradīcijai, skat. Veatch (1985).

[38]Par pilsētu izaugsmi skat. Cipolla (1980), chapter 4. Eiropa 1000. gadā, raksts Čipolla, ’’bija nabadzīga un primitīva sabiedrība, sastāvoša no neskaitāmiem lauku mikrokosmiem – manoriem (feodāliem valdījumiem). Sabiedrībā valdīja pakļautības gars, aizdomīgums un bailes no ārējās pasaules. Amatniecība, izglītība, tirdzniecība, ražošana un darba dalīšana tika novesti līdz minimumam. Nauda gandrīz pilnībā netika izmantota. Iedzīvotāju blīvums bija mazs, ražošana – niecīga, bet nabadzība – ārkārtēja. Dominējošās idejas atbilda nežēlīgai sabiedrībai, pilnai aizspriedumu – kaujas un lūgšanas skaitījās vienīgās cienījamās nodarbes. Uz tiem, kas strādāja skatījās kā uz nicināmiem dzimtcilvēkiem. Šajā apspiedošajā un apspiestajā pasaulē pilsētu izaugsme periodā starp X un XIII gadsimtiem bija jaunums, kas izmainīja vēstures gaitu’’(р. 144). ‘’Pilsētu izaugsme sakņojās masu migrācijas kustībā’’(turpat, Р. 145).’’Pilsēta bija ‘’apvārsnis’’, jauna un dinamiska pasaule, kurā cilvēki juta, ka var pārraut savas saites ar netīkamo pagātni, kurā viņi cerēja atrast iespējas ekonomiskai un sociālai veiksmei, kurā sklerotiskām tradicionālām institūcijām un kārtu atšķirībām starp cilvēkiem vairs nebija nozīmes un kurā iniciatīva, drosme un čaklums nesa lielus augļus’’(turpat, Р. 146). ‘’Feodālā pasaulē parasti dominēja vertikāla organizācijas forma, kad attiecības starp cilvēkiem izpaudās tādās formas kā feods un dienests, investitūra un vasaļa zvērests, lords, vasalis un dzimtcilvēks. Pilsētās radās horizontālas organizācijas formas, raksturojamas ar kooperācijas attiecībām starp līdztiesīgiem’’(turpat, Р. 146). Skat. arī Pirenne (1952); Tigar, Levy (1977).

[39] Skat. Webber, Wildavsky (1968). Р. 235; Pirenne (1952). Р. 179-180, Р. 227 ff.

[40]Ievērojams šīs tradīcijas pārstāvis bija Džons Loks. ‘’Katram cilvēkam pieder noteikts īpašums, ietverts viņa paša personībā, uz kuru nevienam, izņemot viņu pašu nav nekādu tiesību. Mēs varam teikt, ka viņa ķermeņa pūles un viņa roku darbs visstingrākajā veidā pieder viņam. Lai ko arī cilvēks neiegūtu no tā stāvokļa, kādā daba ir šo priekšmetu radījusi un saglabājusi, viņš savieno to ar savu darbu un pievieno tam kaut ko, kas pieder viņam pašam, līdz ar to padarot to par savu īpašumu. Tā kā viņš izved šo priekšmetu no tā stāvokļa, kādā viņu ievietoja daba, tad pateicoties savam darbam viņš pievieno tam ko tādu, kas izslēdz citu cilvēku pretenzijas uz to.’’ (Locke (1960) Р. 305.). Skat. arī Bramsted, Melhuish (1978).

[41]Etatisms (fr. val. etat – valsts) – ideoloģija (vai drīzāk ideoloģiju kopums) par valsti kā augstāko vērtību vai universālu līdzekli visu sabiedrības problēmu risināšanā. Fašisms, komunisms, maoisms ir etatisma galējās formas.

[42]Polizeiwissenschaft (vācu val.) – policijas tiesības, valsts tiesību zinātņu nozare.

[43]Par ekonomiskās teorijas attīstību minētajā periodā skat.: Grice-Hutchinson (1952); Roover (1974); Rothbard (1976). Par Kantiljona un Tjurgo ievērojamo ieguldījumu skat. speciālo izdevumu (Vol. VII. № 2. 1985), kas pilnībā veltīts Kantiljona darbiem, kā arī Rothbard (1986) un Sсhumpeter (1954).

[44]Par industriālo revolūciju un tās melīgo interpretāciju ortodoksālajos (‘’skolu’’) vēstures apskatos skat. Hayek. Capitalism and the historians (1963.).

[45]Patiesībā, kaut arī liberālisma panīkums sākās apmēram XIX gadsimta vidū, tā radītais optimisms palika spēkā līdz pat XX gadsimta sākumam, tā kā Dž. M. Keinss varēja uzrakstīt: ‘’Cik neparasta epizode cilvēces ekonomiskajā progresā bija tas gadsimts, beigas kuram pienāca 1914. gada augustā! Tā ir taisnība, ka liela iedzīvotāju daļa bija aizņemta smagā darbā un dzīvoja zema līmeņa komforta apstākļos, taču, pēc visa spriežot, bija pilnībā apmierināta ar savu likteni. Pie tam jebkuram cilvēkam, kuram piemita raksturs un spējas virs vidusmēra, bija samērā viegli iekļūt vidusslānī vai augstākajās aprindās, kurām dzīve ar minimālām izmaksām un rūpēm piedāvāja komfortu un ērtības, kādas iepriekšējos gadsimtos nevarēja atļauties bagātākie un varenākie monarhi. Bet, kas vissvarīgāk, viņš [cilvēks] šādu stāvokli uzskatīja par normālu, garantētu un mūžīgu, ja neskaita tālākus uzlabojumus, bet jebkuru novirzi – par apkaunojošu izņēmumu, kuru vienmēr var novērst. Projekti un politiskās iniciatīvas militārisma un imperiālisma, rasu un kultūru naida, monopolu, ierobežojumu un aizliegumu garā, kuriem šajā paradīzē bija atvēlēta čūskas-kārdinātājas loma, bija viņam nekas vairāk kā jautri sižeti viņa ikdienas avīzēs un, kā likās, nekādi neietekmēja ikdienas sociālo un ekonomisko dzīvi, kura praksē bija gandrīz pilnībā internacionalizēta.’’ (Keynes (1919). Р. 6-7). Analoģiskas liecības skat. Taylor (1965). Р. 1.

[46]Raksturojot XIX gadsimta Ameriku, Roberts Higss raksta: ‘’Sen atpakaļ bija laiks, kad vidējais amerikānis varēja nodarboties ar saviem ikdienas darbiem, praktiski neko nezinot par valdības, it īpaši federālās valdības, eksistenci. Kā fermeris, tirgotājs vai rūpnieks viņš varēja izlemt, ko, kā, kad un kur ražot un pārdot, saskaroties ar maz citiem ierobežojumiem, izņemot brīvā tirgus procesus. Tikai iedomājieties: ne subsīdiju lauksaimniecībai, ne intervenču cenu uzturēšanā, ne kontroles pār nosēto lauku platību; ne Federālās tirdzniecības komisijas (FTC), ne antimonopolu likumu, ne Starpštatu tirdzniecības komisijas (ITC). Kā darba devējs, strādnieks, investors, kreditors, kredītņēmējs, students vai skolotājs viņš varēja darboties savu paša spēju robežās. Iedomājieties: ne Nacionālās darba attiecību padomes (NLRB), ne federālo likumu par patērētāju tiesību ‘’aizsardzību’’, ne Biržu un vērtspapīru komisijas (SEC), ne Komisiju par vienādām iespējām nodarbinātības sfērā (EEOC), ne Veselības aizsardzības un humanitāro pakalpojumu departamenta (DHHS). Neesot centrālajai bankai, kas izlaiž nacionālo valūtu, cilvēki parasti izmantoja darījumos zelta monētas. Nebija ne nodokļu no pārdošanas, ne sociālās apdrošināšanas nodokļu, ne ienākuma nodokļa. Kaut arī valsts ierēdņi bija tikpat korumpēti kā mūsdienās, varbūt pat vēl vairāk, viņu rīcībā bija daudz mazāk iespēju, kādēļ viņus bija vērts uzpirkt. Privātpersonas tērēja apmēram piecpadsmit reižu vairāk nekā visas valsts iestādes kopā ņemtas’’(Higgs (1987). Р. xi).

[47]Par zemāk rakstīto skat. arī: Dicey (1981); Halevy (1961); Greenleaf (1983-87); Ekirch (1976); Higgs (1987).

[48]Par etatisma ekscesiem vispasaules mērogos kopš Pirmā pasaules kara skat. Johnson (1983).

[49]Par valsts attieksmi pret izglītību skat. Rotbard (1972).

[50]Attiecībām starp valsti un intelektuāļiem veltīts Benda (1969) darbs.

[51] Par šo tendenci skat.: Webber, Wildavsky (1986). Р. 558 ff.; par pārdali kā tādu skat. arī Jasay (1985). 4. nod.

[52] Sozialpolitik (vācu val.) – ‘’sociālā politika’’.

[53] Skat. Bendix (1978).

[54]Par demokrātijas sociālo psiholoģiju skat.: Mosca (1939), Mencken (1926); par demokrātiskās varas tendenci ‘’pārdzimt’’ oligarhiskā skat.: Michels (1957).

[55]Jouvenel (1949).

[56]Par nacionālismu, imperiālismu, koloniālismu un to nesavienojamību ar klasisko liberālismu skat.: Mises (1985a); Mises (1983); Schumpeter (1955); Davis, Huttenback (1986).

[57]Skat.: Krippendorf (1985); Johnson (1983).

[58]Šis process ir galvenā R. Higsa grāmatas tēma: Higgs, Robert, Crisis and Leviathan, N.Y.: Oxford Univ. Press, (1987).

[59]Acīmredzams viskaitīgākie šādu vienošanos veidi ir ierobežojumi iebraukšanai kādā teritorijā cilvēkiem, kas nav noziedznieki, un viņu piespiedu izsūtīšanā uz dzimteni. Līdz ar to attiecīgās zemes iedzīvotāji zaudē iespēju piedāvāt viņiem darbu.

[60]Par tā saucamās ‘’trešās pasaules’’ problēmām skat.: Bauer, Yamey (1957); Bauer (1972); Bauer(1981); Andreski (1969); Andreski (1966).

[61] Ceteris paribus (lat. val..) – citiem nosacījumiem, esot vienādiem.

[62]Par regulāciju un nodokļiem kā dažādām agresijas formām pret privātīpašumu, kā arī šo formu ekonomisko teoriju un socioloģiju skat.: Rothbard (1977); Hoppe (1988a).

[63]Par imperiālistisko ārpolitiku vispār un par ASV konkrēti skat.: Krippendorf (1985).. III nod., 1.; Rothbard (1978). 14.nod.

[64]Skat. atkal Boetie (1975): ’’Pieņem lēmumu vairs nebūt vergs un tu uzreiz kļūsi brīvs. Es tevi neprasu pacelt roku pret tirānu un gāzt viņu , bet tikai beigt viņu atbalstīt, un tu ieraudzīsi, kā viņš kā milzīgs koloss, no kura izvilkts pjedestāls, kritīs pats no sava svara un sašķīdīs gabalos’’(Р.52-53).

[65]Racionāls (apriors) pamatojums privātīpašuma ētikai skat. rakstā Hoppe in Rockwell (1988); Hoppe (1988c).